egil_belshevic (egil_belshevic) wrote,
egil_belshevic
egil_belshevic

Uloff na latyšskom

  Staro Rīgas ietvaros ieklīdām Laimas veikalā Šķūņu ielā un pasūtinājām pa glāzei šokolādes. Izrādās, ka viņi tur pasniedz nevis karstā ūdenī atšķaidītu pulveri ar aromātu, identisku dabiskajam, bet konkrētu kausētu šokolādi. Jūtīgākie no ģimenes to nespēja pieveikt, tāpēc es principā izdzēru divas glāzes. Domāju, ka vairāk tā nekad nedarīšu. Kausēta šokolāde, tas ir spēks, ziniet.
   Kas zīmējas uz starorīgas obdžektiem, viss bija ļoti jauki, izņemot to, ko radīja "ekstravagantā un drosmīgā Francijas māksliniece ORLAN". Man ir aizspriedumi pret nebeidzamu murmulēšanu franču valodā, jo tā man liek justies kā idejotam, bet es to ļoti labi varu izdarīt mājās, siltumā.

- Tev galvā galīgi nekas nevalda?!
- Tur ir konstitucionālā monarhija.
- Kas, kas?!
- Nu, valdnieks it kā ir, bet reālā vara ir tarakāniem!

#tipiskaStella
1. Piekakāt pamperi un to novilkt, diskrēti atstājot citā istabā
2. Pienākt pie mammas, izmakšķerēt no kabatas kabataslakatiņu, demonstratīvi nošņaukt sev degunu un noslaucīt dibenu, iebāzt atpakaļ
3. Īpašs bonuss, ja mamma ir pa pusei slima un visas 1. punkta implikācijas aptver pusstundu par vēlu

   Priesteris Ilmārs Tolstovs vairākkārt uzsver, ka viņš nevēlas redzēt, to, ko redzēja Madrides centrā. Divi vīrieši skūpstījās. Nejautājot, vai viņš to vēlas, vai viņam, kā Eiropas savienības pilsonim, nav pretīgi skatīties uz šo nešķīstību. Nez, neesmu Madridē bijusi. Neatceros nevienu gadījumi, kad mani divu cilvēku skūpstīšanās būtu aizvainojusi. Tādi momenti aizslīd, neatstājot dziļākas pēdas apziņā, ka dūmaka, kas rodas no miglas pļavā, nevis no gruzdošā ugunsgrēka.
   Salīdzinājumam šāds gadījums. Uz Ziemassvētkiem viena Latvijas banka bija nolēmusi saviem lielākajiem klientiem dāvināt kalendāru ar melnbaltām Rīgas fotogrāfijām. Zināmas Rīgas vietas neparastākā rakursā. Tur kāda jūgendstila galva, tur kāds tornītis, tur kāds drupu fragments... Ar mūra fragmentu tad nu sanāca ķibele. Kalendārs jau bija nodrukāts, cik nu tur tie eksemplāri, viss tads smuks un gaumīgs. Tika izradīts lielakajiem bankas akcionariem. Un viens no lielajiem, pēksņi jautā: kas tad tas? Šitas neies cauri!
Visi to bildi bija simtreiz redzējuši, fotogrāfs, bilžu atlasītāji, kalendāra maketētāji, redaktori, korektori, iespiedēji. Neviens neko neredzēja. Man rādīja, es neko neredzēju. Bet viens akcionars redzēja.
   Nu neko, nakti pirms Ziemassvētkiem, draudzīgais bankas PR kolektīvs ar vienkāršo zīmuli nez cik kalendāra eksemplāriem krāsoja ciet acīs neuzkrītošu uzrakstu uz sienas, kas sastāvēja no trim burtiem, pirmais h un pēdejais j, pa vidu, protams u.

   Kad M ir flāķī, viņš vienmēr visiem dikti aizrautīgi sāk stāstīt par skruļļainajiem līkdeguņiem. Es tik sēžu blakus, galvu saķērusi, bailēs izsprāgušām acīm, ka katik kāds mentus neizsauc. Nākošajā dienā viņš vienmēr saka, ka vakardien esot atkal par traku bijis un mums vajagot izdomāt kādu kōdu, kuru dzirdot viņš atjēgtos. Tad nu nākamajā reizē es viņam to kōdu pateicu un viņš mani ar plaukstu bloķē sakot- ''paga paga, paga paga, es pabeigšu, kur es paliku... ā, nu jā, un tā visa ir globāla konspirācija'' :D

   PAR PRIEDĪTI UN MŪRNIECI…
   Skandalozā publicista Lato Lapsas, kurš līdztekus negodīgu amatpersonu atmaskotājam ir zināms arī kā zvērīgs kosmopolīts un visa nacionālpatriotiskā jebkurās tā izpausmēs nīdējs un apkarotājs, mājas lapā pietiek.com ir ievietots kāda propesoriņa no Daugavpils Artura Priedīša raksts, kurā šis tips nikni gāna pašreizējo Saeimas priekšsēdi I.Mūrnieci, apsūdzot šo negodīgumā, jo viņa pirms vairākiem gadiem esot viņu intervējusi, radījusi iespaidu, ka esot draudzīgi noskaņota, bet vēlāk uzrakstījusi par viņu iznīcinoši kritisku rakstu „LA”, kur tobrīd strādāja, slejās (http://pietiek.com/raksti/vai_nelietis_var_but_parlamenta_priekssedetajs). Uzreiz varu piebilst, ka šāds stils ir raksturīgs žurnālistiem ne tikai mūsu valstī, bet visā pasaulē kopumā, un uz to intervējamajam ir jābūt gatavam, ka noskaņa intervijas laikā var būt pilnīgi pretēja tai, kas parādīsies „gatavajā rezultātā”, to es pats ne tik sen izbaudīju, sniegdams interviju Latvijas Radio žurnālistam V.Pupikam, kurš pēc tam to, vismaz manuprāt, visai neveiksmīgi centās pārvērst ironiskā groteskā. Man tas nebija pārsteigums, neko labāku es arī necerēju saņemt no iestādes, kura no manis baidās vairāk, kā no traka suņa, un vienīgais iemesls, kāpēc es vispār toreiz piekritu intervijas sniegšanai, bija fakts, ka nevēlējos uzklausīt pēcāk pārmetumus – re, viņš sūdzas, ka nelaiž viņu runāt (Ne)Brīvajā mikrofonā, bet, kad paši vēlamies dot šim vārdu – atsakās… Priedītim drīzumā uzradās solidārs aizstāvis – kāds Ivars Prūsis, kurš arī šad tad mēdz publicēt kosmopolītiska satura rakstus internetā (http://pietiek.com/raksti/pardomas_par_latvijas_posta_iemesliem_inaras_murnieces_zemiskas_ricibas_publiskosanas_sakara), un kuram Lapsēns, protams, arī ar prieku dod iespēju izpausties savā portālā.
   Kas tad ir Arturs Priedītis? Atmodas sākumā viņš centās apliecināt sevi par nacionālpatriotu, prasīja noņemt no amata toreizējo Daugavpils Pedagoģiskā Institūta rektoru O.Roždestvenski, apsūdzot viņu nelojalitātē pamatnācijai un stagnatorismā. Nekāds „zelta gabaliņš” no Krievijas atbraukušais rektors gan nebija, tomēr uz pārējo krievvalodīgo fona viņš ar īpašu naidu pret latviešiem vis neizcēlās, taisni otrādi – sakaitinot vietējo partijas komiteju un arī deputātu padomi, atļāva virs DPI jumta pacelt sarkanbaltsarkano karogu, kam toreiz nebija vēl nekāda valstiska statusa. Interesanti atzīmēt arī faktu, ka drīz vien pēc tam karogs no jumta pazuda un vēlāk „atradās” Priedīša mājās, kurš taisnojās, ka esot noliecies karoga kāts, tāpēc viņš, lai nacionālā simbolika netiktu zaimota, esot to noņēmis un atnesis uz savām mājām. Nav gan skaidrs, kāpēc viņš nemēģināja karoga kātu salabot, vai vismaz informēt par to savus kolēģus no Tautas Frontes, kuras aktīvs loceklis viņš toreiz bija… Lai nu kā, bet drīz vien pēc Latvijas faktiskās neatkarības iegūšanas viņš sāka pūst citā stabulē, pauzdams Jurkānam līdzīgus uzskatus, ka „nacionālā elite” esot apkrāpusi mūsu valstī dzīvojošos draudzīgos krievvalodīgos, ka Latvijā valdot etnokrātija un fašisms …utt., u.tjp., tādejādi iegūdams lielas simpātijas Daugavpilī esošo krievvalodīgo okupantu laikrakstu žurnālistu vidū. Viņš arī nodibināja latviešiem naidīgu veidojumu „Mutltinacionālais centrs” (tā nosaukums jau faktiski pilnībā izsaka būtību), kurš dažus gadus varēja eksistēt, jo saņēma naudu no Sorosa fonda, bet pēcāk žīdu miljardieris laikam nosprieda, ka ir citi veidojumi, kas efektīvāk nīcina latviešus, un pārstāja dot naudu Priedīša auklējumam, tādējādi nolemdams to drīzai iznīcībai. Drīz vien Priedītis zaudēja arī pasniedzēja amatu DPI, jaunas darba vietas atrašana viņam diez ko nevedās, jo bija iemantojis gana skandalozas personas slavu, arī mūsu tautas ienaidnieki okupanti viņu gan izmantoja, bet īpaši necienīja, kā jau allaž kangarus… Tad љis tips pēkšņi sadomāja ar skaļu „pompu” atteikties no LR pilsonības un pieprasīt patvērumu Krievijas Federācijā, bet izrādījās, ka arī tur viņu atplestām rokām neviens negaida, pat KF pilsonību automātiski nesolīja. Pilsētā viņš bija bieži redzams pastaigājamies kopā ar saviem gara radiniekiem – kādu Latvijai izteikti naidīgu okupantu S.Kuzņecovu, kurš kādreiz kopā ar A.Priedīti bija strādājis DPI, bet vēlāk darbu zaudējis gan savas publiski paustās pret latviešiem naidīgās nostājas dēļ, gan arī tāpēc, ka ļoti bieži lietoja alkoholiskos dzērienus… Vēlāk viņš atrada darbu dzelzceļnieku tehnikumā, kā arī piepelnījās, rakstot politiskus komentārus Daugavpils okupantu presei. Tāpat neiztrūkstoši pavadoņi Priedītim bija divi žīdi – bijuљais marksisma-ļeņinisma pasniedzējs J.Šteimans, kurš vēlāk DPI pasniedza Latvijas vēsturi un B.Volkovičs – t.s. „zinātniskā ateisma”, bet vēlāk reliģijas vēstures pasniedzējs tajā pašā iestādē. Nu jau visus šos tipus velns ir parāvis pie sevis, atstājot Priedīti vienu pašu šai saulē, par ko viņš sūkstās iepriekš norādītajā internetvietnē. Vēl varu piebilst, ka no drošiem avotiem esmu dzirdējis, ka A.Priedītis jau 1998. gadā esot izteicies, ka zvērīgajam naciķim A.Gedroicam derētu galvu noraut, tomēr no vārdiem uz darbiem nav bijis gatavs pāriet. Pāris reizes, satiekot šo nejauši uz ielas un vaicājot, kad tad šis pildīs doto solījumu vākties prom no Latvijas, minētais tips ierāva galvu plecos un centās nozust no redzes loka tā vietā, lai parādītu savu drosmi un dotu reiz nekaunīgajam nacistam „pa zobiem”…
   Kādu brīdi jau šķita, ka pans Priedītis ir nozudis vispār no politiskās skatuves, bet tad pēc laika pamanīju viņu atkal publicējamies L.Lapsas lapā un arī L.Grantiņa „Tautas tribunālā”, kurљ sākumā uzskatīja Priedīti par cīnītāju un patriotu. Vēlāk gan arī Grantiņa garīgi slimajās smadzenītēs tomēr radās apjausma, kāds draņķis šis tips ir, un patlaban viņš Priedīti raksturo vienīgi negatīviem epitetiem, kurus pēdējais, protams, ar uzviju ir pelnījis.
   Kāpēc es šo visu rakstu – vai tikai ar mērķi atcerēties neseno pagātni un pastāstīt par dažiem labiem darboņiem ko jaunu tiem, kas pirms gadiem divdesmit vēl nebija dzimuši? Nebūt nē, mans nolūks ir likt tautai izvērtēt un apdomāt – vai tas, ka љādi neapšaubāmi naidīgi tipi kā Priedītis gāž dubļus virsū Mūrniecei, liecina, ka viņa ir Latviešu Patriote? Nu, protams, tik atklāti un ciniski kā Priedītis Mūrniece savu tautu nezākā, spriežot pēc viņas publiskajām runām un savulaik nodrukātajām publikācijām „LA” it kā ir pat norūpējusies par tās likteni, bet… Ir daži jautājumi, ko, manuprāt, vajadzētu nekavējoties uzdot I.Mūrniecei, un ko varētu izdarīt kaut vai šobrīd Saeimā strādājošā Liene Apine, kurai ar I.Mūrnieci, ja nemaldos, ir diezgan draudzīgas attiecības, proti:
1) I.Mūrniece priecājas, ka pēc oficiālajiem statistikas datiem Latviešu Latvijā šobrīd esot 62% un viņa cerot, ka šis skaitlis arvien pieaugšot. Kā viņa cer to panākt?
2) Vai I.Mūrniece atbalsta Latvijas dekolonizācijas ideju? Ko, viņasprāt, vajadzētu darīt ar nelojālajiem krievvalodīgajiem – mācīt viņiem Valsts valodu, integrēt, vai tomēr darīt visu iespējamo, lai piespiestu viņus Latviju atstāt?
3) Vai Latviešiem Latvijā nevajadzētu ar likumu noteikt pirmtiesības, ņemot vērā arvien vēl katastrofāli mazo pamatnācijas ļaužu skaitu Latvijas iedzīvotāju vidū un arī mūsu ārkārtīgi zemo dzimstības līmeni. Ir taču starptautiskās konvencijas, kas ļauj to darīt!
4) Vai I.Mūrnieci neuztrauc, ka ES atvērto robežu dēļ Latviju drīzumā varētu pārpludināt jauni ieklīdeņu pūļi, kas šoreiz būs ieradušies mūsu teritorijā pilnīgi likumīgi? Ko viņa gatava darīt, lai to novērstu? Ko I.Mūrniece darīs, ja Saeima atteiksies ierobežot uzturēšanas atļauju tirgošanu ārvalstniekiem?
5) Kā I.Mūrniece skatās uz arvien pieaugošo homoseksuālisma propagandu Latvijā? Vai, viņaprāt, aktīvs homoseksuāla dzīvesveida piekopējs un reklamētājs var būt ministrs?
6) Ko I.Mūrniece darīs 2015.gada un nākamo gadu 16.martā? Piedalīsies leģionāru gājienā, publiski atteiksies to darīt, vai gļēvi aizmuks ārzemju komandējumos, kā to parasti darīja viņas priekšgājējs J.Straume?
   Lūk, saņemot atbildes uz šiem jautājumiem, tad varēs arī izvērtēt I.Mūrnieces personību un to, kādai politiskajai nostājai viņas pozīcija savukārt ir tuvāka – A.Priedīša vai A.Gardas. Man gan šķiet, ka tā plaisa starp I.Mūrnieci un A.Priedīti, līdzībās runājot, labam sportistam ir mierīgi pārlecama, savukārt starp I.Mūrnieci un A.Gardu stāv nepārvarams bezdibenis. Tā man liek domāt I.Mūrnieces līdzšinējā darbība „LA” un Saeimā, kā arī fakts, ka ne komunista-čekista-pederasta Krustiņa laikraksts (nav iedomājams, ka tajā kādreiz varētu strādāt kāda no „DDD” ћurnālistēm), ne partija „VL” varētu uzņemt savās rindās, ne, vēl jo vairāk, Saeima par priekšsēdi ievēlēt krietnu, godīgu, dedzīgu, uzupurēties gatavu Latvju Patriotu. Viņas ieņemamais amats jau krietnā mērā apliecina viņas nostāju latviešu nācijai būtiskos politiskos jautājumos. Domāju, ka drīzumā mēs pārliecināsimies, ka viņa ir sava amata priekšgājēju piekoptās politikas centīga turpinātāja. Varbūt pat mūsu tautas ienaidnieks Priedītis (normālā valstī viņam sen jau tiktu atņemta pilsonība un pats izraidīts no Latvijas uz visām četrām debess pusēm) pārstās uz viņu dusmoties, redzot, ka Mūrniece ir viņa ideju dūšīga realizētāja dzīvē. Lai nu Dievs man piedod, ja es kļūdos, taču līdz šim visi mani pareģojumi praktiski vienmēr ir piepildījušies.
   Latvieši, vai tiešām mums mūžīgi būs jāizvēlas sev vadoņi starp tādiem atklātiem neliešiem kā Priedītis un viltusnacionāļiem kā Mūrniece? Vai mēs beidzot varam vai nevaram nodibināt plaša mēroga tiešām nacionālu politisku spēku Latvijā? Atbildiet katrs pats sev uz šo jautājumu!
   23.11.2014. Aivars Gedroics



   Imagine there's no heaven..
   Bet ja nopietni, iedomāsimies kartupeļu lauku. Tādu tipisku kartupeļu lauku. Aug tur kartupelītis, aug nezālīte, aug nātrīte. Uz kartupeļiem loģiski ka dzīvo kolorado žuki. Kurmītis rok alas. Putniņš lido pāri, pakakā. Nu tāds tipisks kartupeļu lauks, kurā gluži nejauši kaut kur pa vidu iemaldījušies pāris bazilika stādi. Bet nu tik maz kā piliens jūrā. UN TAD VIENĀ BRĪDĪ TAM LAUKAM PĀRI BRAUC KOMBAINS, VISU TO LABUMU NOPĻAUJ, SAMAĻ, IZVEIDOJUŠOS PUTRU SAPILDA MAZĀS BURCIŅĀS, UZ KURĀM UZLĪMĒ ETIĶETI "PESTO. SELECTION BY RIMI"
   Un lūk tas, mani dārgie lasītāji, ir tas ko es domāju par šo briesmīgo briesmīgo produktu, kuru rimi atļaujas saukt par pesto un pārdot par saviem trīs eiro kilogr.. oi.. burciņā.

   Ar nelielu izbrīnu pamanīju, ka 19. novembris pasaulē tiek atzīmēts, kā Starptautiskā Vīriešu Diena.
Interesanti. Sakiet, mani draudziņi, cik pieminējumus šogad Latvijas medijos šim faktam esat redzējuši? Es- nevienu. Vai tas nebūtu iemesls klusi pašņukstēt par seksismu, ierakstīt īgnu postu hanna_bēdz... Vismaz mani neviena dāma tā arī nav šodien apsveikusi.

  Ir diva veida feministes.
  Tās kuras izaug un saprot, ka feminisms bojā viņām dzīvi.
   Un tās kuras nomirst kaķu pilnā dzīvoklī, raudot.

   Homoheiti
Pederastijas un lezbisma aizstāvji, runājot par saviem pretiniekiem, parasti lieto apzīmējumu "homofobi". Šis termins nav precīzs, jo apzīmē cilvēkus, kas baidās no homoseksuālistiem vai arī baidās paši par tādiem kļūt. Tā nebūtu loģiski saukt homoseksuālisma apkarotājus, jo, ja viņi baidītos no šis novirzes piekopējiem, tad viņi neuzdrošinātos pret tiem publiski uzstāties, Mans priekšlikums ir tādus kā mēs saukt par "homoheitiem" (tādiem, kas necieš, kas apkaro homoseksuālismu). Jācenšas būtu popularizēt šo terminu arī ārzemēs, lai to pārņem visa pasaule, atsakoties no absurdā "homofoba" jēdziena.
Homoheits Aivars Gedroics

   Kopš bibliotēka ir atvērta 24/7, es vairs sevi nešaustu tik ļoti, ja pamostos pēcpusdienā. Šorīt gan pamodos laicīgi. Es jau sen zinu, ka esmu stationary whore, un es dievinu pirkt un kārtot visādas kladītes un mapītes, un pildspalvas, un es iedomājos, varbūt tas ir tas, kas mani te tik ļoti pievelk - tā ilūzija, ka visi šie grāmatu plaukti astoņos stāvos ir mans kabinets, un tie pārējie cilvēki te, tie ir kaut kādi mani kalpi, kas visu sakārto, bet es kā kundze varu mierīgi uzbraukt septītajā stāvā, apsēsties pie rakstāmgalda ar skatu uz jūru, ķimerēties starp savām mapītēm, un mani neviens nekad netraucē - vienalga, vai aiz loga ir krēsla vai blāva rītausma.

   Re, Voloģa Pūķins šodien uzstājās ar uzrunu. Un ko tik viņš tur nesastāstīja! Gan Amurika tika glauni izlamāta, gan visādi pastāsti par to, kā Rietumi grib sagraut Krieviju, gan vispār ezotēriski pastāsti par to, ka Krima Krievijai esot tas pats, kas ebrejiem Tempļa kalns Jeruzālemē.
   Vēl Voloģa pastāstīja jokus, kā Krievija vienmēr esot cienījusi un cienīs tautu pašnoteikšanās tiesības un suverenitāti. Ahaha, верю, хуле.
   Un visam dāsni pa virsu taurēšana par Krievijas īpašo lomu pasaulē — un to, kā ļaunie attur viņu no šīs vietas sasniegšanas.
   Es te vēl mazliet vēlāk, kad noklausīšos. Bet nu aizraujoši.
   Es jūtos uzrunāts!!!!
   Ohohoh!!! Pūķins par rubli arī runāja un pasludināja, ka tas, ka Krievijas rublim tagad esot (cirvītī — red. piez.) peldošais kurss, nenozīmē, ka rublis nesodīti varot kļūt par valūtas spekulāciju objektu, ka Krievijas banka rūpēšoties, lai tā nebūtu. Un tā draudoši piebilda — varas iestādes zina, kas tie spekulanti tādi ir. Mums ir instrumenti, lai viņus iespaidotu. Pienācis laiks to lietot.
   Tas ir, Pūķins tagad oficiāli paziņoja, ka savu komercbanku vadītājiem lauzīs pirkstus? Jo ļaunas mēles zvaigā, ka tad, kad Krievijas banka centās noturēt rubļa kursu, tieši Krievijas komercbankas, izmantojot Krievijas bankas aizdoto naudiņu, cītīgi spekulēja uz rubļa kursa kritumu. Veiksmīgi, protams, paspekulēja.
   Starp citu, pēc tās uzrunas baigi glauni rublis nokrita. Ha.

  13 Decembris 2014  Nacionālās apvienības kongress Ogres mūzikas skolā 
   Veicinot decentralizāciju, deokupāciju un deboļševizāciju, par “Nacionālās apvienības” kongresa mītnes vietu izvēlēta Ogres mūzikas skola, kas, starp citu, agrāk bijusi arī PSRS komunistiskās partijas komitejas mājvieta. Ogre ir pasaulslavena ar viņu biedra Naura Puntuļa pārstāvētās grupas “Pērkons” koncertu 1985. gadā, kad tika sacelta postoša vētra vilcienā, kā arī ar tikko tapušo rebrendinga kampaņu, izvēloties Ogrei ģeniālo saukli: “Vistuvākā pilsēta!”
   Uz kongresu devāmies ar oficiālo delegātu autobusu, kur ļoti cerējām sastapt Rīgas piparkūku vīriņu Jāni Iesalnieku. AK šajā ziņā ir dzimusi laimes krekliņā, tāpēc viņai izdevās apsēsties miestiņam Iesalniekam gandrīz blakus, kā arī noklausīties sarunu par to, kā NA ierindas biedri jau iepirkuši popkornu, lai tuvākajos mēnešos kopīgi noskatītos traģikomēdiju “Nāve Vienotībā”. Tikmēr EK iepazinās ar pieklājīgu kungu, kurš nesavtīgi dalījās ar mandarīniem, jaunāko presi - kongresa oficiālo informatīvo atbalstītāju avīzi “DDD” -, kā arī atzina, ka esam ļoti skaistas. Nezināt, kāpēc šādu komplimentu mums velta tikai totāli frīki? Tas ir retorisks jautājums, neatbildiet, lūdzu.
   Kongress tika ieturēts naciķu iemīļotajā bomāru estētikā - karogi nebija izgludināti, griesti nolupuši un pusdienās speķa bulciņas. Nekāda šerbeta vai pomelo. Pirmajā pusstundā beidzās arī kafija, bet toties sākās sajūta, ka esam starp jukušiem cilvēkiem. Svētku eglīti rotāja neizteiksmīgas piparkūkas, skaidrā atklājot, ka mūsu draugs - Latvijas Iesalnieks - cepšanas procesam nav piedūris ne pirksta. Vidējais delegātu vecums kongresā bija 96 gadi - ja nebūtu Iesalnieka un Dombravas, tiktu sasniegti arī visi 100. Laikam jau vidējai paaudzei jāgādā par ģimeni un IKP pieaugumu, tāpēc radikālām revolūcijām nav laika.
   Vēl pirms svinīgās atklāšanas aktu zalē rodas bīstama situācija - kāds vīrietis pakrīt, uzkrīt virsū kādai dāmai, bet viņa, domino efekta vadīta, iekrīt klepī kādam citam kungam, un šo vietu i netaisās pamest.
   Uzrunu laikā tika atklāts, ka NA savu pastāvēšanu balsta vectēvu vērtībās, bet viņu misija ir kā “Tālavas taurētajam” - jāt kopā ar jodiem un murgiem. Te ir īstais brīdis dalīties Texxxtu misijā, kas ieturēta Kārļa Ulmaņa estētikā: “Labāk, kājās stāvot dzīvot, nekā mirt, pa logu izkrītot.” Kongresa laikā ar asarām acīs tika izteikta pateicība mūsu mīļajai apvienībai par Mazozolu pagasta pašaizliedzīgo nelikvidēšanu. Šī ciema teritorijā dzīvo veseli un slimi 630 iedzīvotāji, tā kā pateiksimies NA varnešiem par Mazozolu autonomijas saglabāšanu.
   Tālāk tika noturētas kongresos tradicionālās ētikas, revīzijas un militārās komisijas grēksūdzes. Klajā nāca skandaloza informācija, ka 80 eiro no partijai pieejamajiem līdzekļiem ir izgāzti soda naudās. Izsakām minējumu, ka tas noticis, pateicoties Eināram Cilinskim, kurš Nabaklabā saplēsis Cēsu alus glāzi, un Imantam Parādniekam, kas no partijas konta paņēmis kredītu uzņēmumā “Ondo.lv”, bet nav bijis vīrs un vārds, aizmirstot to laikā atdot.
   Kongresa viesiem paredzētajās mapītēs atradās arī lapiņa, kas aicināt aicināja uzdot jautājumu debašu dalībniekiem. Zinot, cik kautrīgs, bet zinātkārs ir LNT žurnālists Aleksis Zoldners, viņa vārdā iesūtījām Imanta Parādnieka kungam šādu kalambūru: “Vai Jūs būtu gatavi biedru rindās uzņemt personāžu, kurš būtu publiski atzinis, ka ir homoseksuālis?”. Diemžēl ne uz šo, ne citiem jautājumiem atbildes netika sniegtas, liekot domāt, ka jautājumu uzdošanas iespēja ir tikai demokrātiska rakstura butaforija. Debatēs, citējot klasiķi Imantu Ziedoni, “apstājas laiks, un tā bija mīlestība”, jo monologiem programmā bija atvēlēts laiks no plkst. 14:55 līdz plkst. 14:55.
   ...Gaidis Bērziņš ir atlaidis matus un ar savu krāšņo pačku atzina, ka viņam ir ļoti grūts uzdevums - pastastīt, ko NA ir paveikusi. Jā, nav viegli. Ar vizuālo tēlu pārsteidza arī Jānis Iesalnieks: ja autobusā viņa seju rotāja trejdeviņi bārdas rugāji, tad viņa priekšnesuma laikā šī rota bija pazudusi. Starp šiem abiem notikumiem EK dzirdējusi elektriskā skuvekļa skaņu. Vispār jau tādam piparkūku vīriņam nāktos griezt bārdu ar kārtīgo bārdas nazi, bet ko tad var gribēt - AK viņu reiz pieķēra, ieturot maltīti restorānā McDonalds.
   Abi šova “NA pārvērtības” dalībnieki Gaidis Bērziņš un Jānis Iesalnieks arī runāja par iespēju tautai vēlēt prezidentu. Iesalnieks autobusā savam blakussēdētājam pauda viedokli, ka NA būs pret tautas velētu pazoridentu, bet Bērziņš no altāra dziedāja pavisam citu dziesmu. Negadās bieži būt vienprātis ar Iesalnieku, bet šis ir tas vēsturiskais brīdis, kad labāk Iesalnieks autobusā, nevis Bērziņš kongresā. Vispār Iesalnieks bija super, jo ne tikai runāja un skuvās, bet arī tika iecelts par partijas galveno fotogrāfu un cēlās kājās ikkatras runas laikā, lai iemūžinātu neaizmirstamo mirkli.
   ...Kongresa laikā par mūža ieguldījumu nacionālajā mākslā tika godināti partijas visvecākie biedri, kuri pateicības runās teicās slavinām jaunību un plošku liesmiņas pie Vislatvijas piemiņas vietām. Viņu vidū negaidīti patrāpījās arī Juris Dobelis, kurš pārsteigumā iepleta acis un noelsās, jo šo kungu sabiedrībā jutās kā apmulsis tīnis. Pēc apbalvošanas ceremonijas vecākos biedrus godināja folkrokenrola grupa “Vilki” ar SuperFm top 100 hitu “Ar nāvi mēs esam uz tu”!
   ...Lai neiekultos kautiņā vilcienā, arī atpakaļ braucam ar NA autobusu, un to nenožēlojam. Ja mēs brauktu ar čukčukbānīti, mēs nedzirdētu, kā Ritvars Eglājs uz aicinājumu apsēsties blakus kādai sievietei, atzina, ka viņam, labāk patīk tas vīrietis, ar kuru viņš sēdējis pirms tam (Jānis Iesalnieks - red.piez.). Arī kāda kundze atklāja, ka Amerikas avīzē lasījusi, ka Putinam ir vairāki kloni, tāpēc līdz pat pašām beigām mūs nepameta sajūta, ka, iespējams, netālu no mums varētu būt pa kādam cilvēkam, kas sajucis prātā. Bet tas viss ir nesvarīgi. Svarīgākais ir tas, ka starpbrīdī iepazināmies ar Imantu Parādnieku, bet par to citreiz...:

   Velbeks /Elementārdaļiņas/
   ''mūsdienu jaunietes ir daudz prātīgākas un racionālākas. Viņām galvenokārt rūp sekmes mācībās, svarīgākais mērķis ir nodrošināt pieklājīgu profesiju un nākotni. Saiešanās ar zēniem ir laika kavēklis, izklaides, kurās seksa bauda iet roku rokā ar autoerotiskām ambīcijām. Vēlāk viņas cenšas noslēgt pārdomātu laulību, kuras pamatā būtu apmierinoši sociālie un profesionālie kritēriji, kā arī dažas kopīgas intereses. Saprotams ,tādējādi viņas atsakās no izredzēm būt laimīgas, jo laime neizbēgami saistās ar juceklīgām, regresīvām emocijām, kuras nav savienojamas ar praktisku un prātīgu dzīves stilu. Šādi viņas cer izvairīties no jūtu radītam ciešanām un morāles diktētām pretrunām, kuras tik ļoti bija nomocījušas paaudzes. No šīm cerībām gan drīz ir jāatsakās, jo izzūdot emocionālām ciešanām, vietā nāk apnikums, iztukšotības sajūta, nemiers, kas saistīts ar domām par vecumu un nāvi. ''
   Vīriešiem, kas vientulībā noveco, ir daudz mazāks iemesls žēloties nekā sievietēm tādā pašā situācijā. Viņi sadzeras sliktu vīnu un aizmieg. Viņiem smird zobi; pēc tam viņi pamostas, un viss sākas no gala; viņi diezgan drīz nomirst. Sievietes lieto nomierinošus līdzekļus, nodarbojas ar jogu, apmeklē psihoterapeitus; viņas nodzīvo līdz sirmam vecumam un cieš daudz vairāk. Viņas mēģina pārdot savu savārgušo, neglīto ķermeni, pašas apzinoties, un šī zināšana sāpina. Tomēr viņas nemainās, jo nespēj atteikties no vēlmes būt mīlētas. Šī ilūzija tur viņas gūsta līdz pat pēdējam brīdim. Līdz noteiktam vecumam sievietei vienmēr rodas izdevība pārdrāzties; tomēr iespēja tikt mīlētai ir palaista garām - uz visiem laikiem.''

   Vai zini ko Nīče ir teicis par Šekspīru? ''Cik ļoti gan šim cilvēkam ir nācies ciest, lai viņā rastos tik spēcīgas alkas tēlot ākstu! '' .

- Mīļais, es skābstu!
- Tu esi ļoti smuka.
- Paldies, sasārmojos!

-Prezidenta kungs, armija sadumpojusies!
-Ko! Nāk uz Kijevu?
-Nē. Atbrīvoja Donbasu un tagad ir jau pie Sevastopoles

Turi galvu augšā,
un savu vidējo pirkstu vēl augstāk.

   Laikpalaikam es sev apjautājos, nu, kamdēļ gan es rakstu Cibā? Atšķirībā no lielumlielās daļas cibiņu, man Ciba nav vieta, kur gausties par savu sajāto un velto, galvenokārt tāpēc, ka mana dzīve nav sajāta un velta. Un lūk, ap šo laiku ļoti aktuāls kļūst viens no iemesliem, kamdēļ es turu Cibu: tāpēc, lai būtu, ko atšķirt un iebikstīt — re, re, es taču teicu!
    ...Ļoti žēl cilvēku, bet no Donbasa (ja viņš paliks iesaldēti pusautonoms) labākajā gadījumā varētu sanākt tāda kā Piedņestra (un tas ir ļoti sūdīgs labākais gadījums, bet pie sūdīgiem labākajiem gadījumiem vispār pamazām nāksies pierast). Sliktākajā gadījumā tur būs otra Somālija, kur visa vara pieder kaŗa kungiem, bet ļaudis dzīvo ātri un mirst jauni.
   Es, protams, saprotu, ka tad, kad lāci iedzen stūrī, visādas trakas lietas var notikties. Bet stūris šajā gadījumā tomēr vēl ir ļoti tālu, savukārt ilgstoša aukstā kaŗa (kas laikpalaikam uzplaiksnī reģionālos konfliktos) apstākļos Krievija jūtas pat ļoti ērti. Vispār ir ļoti skumji, ka divdesmit ar kaut ko gadus pēc viena aukstā kaŗa beigām atkal sākas vēl viens. Tomēr šī nav pirmā reize, kad pārdesmit gadus pēc viena kaŗa, kam vajadzēja izbeigt visus kaŗus, sākas vēl viens. Un — atgriežoties pie tēmas par sūdīgiem labākajiem gadījumiem — labāk tomēr, ka tas ir aukstais kaŗš.
   Un vēl zināmas cerības vieš tas, ka šoreiz Dzelzs priekškara (lai nebūtu jāsaka, ka frontes līnijas) robežas ir citādas, totālitārās valstis ir gājušas mazumā.

   Tāpat arī tad, kad dzīvoju Francijā, man nebūt neienāca prātā, ka vajadzētu lasīt iknedēļas Čārliju. Un arī tagad, paskatoties uz viņu karikatūrām, man viņas nešķiet pārlieku smieklīgas. Bet tam nav ne mazākās nozīmes, jo — un šitas ir ļoti svarīgi — jokot drīkst par pilnīgi visu. Pat tad, ja tie joki ir stulbi, bezgaumīgi un nesmieklīgi — tas, vai kaut kas ir smieklīgi vai nesmieklīgi, ir pārāk subjektīvi, lai to izmantotu kā kaut kādu puslīdz nopietnu kritēriju.
   Par jokiem drīkst apvainoties. Uz jokiem drīkst atcirst ar smieklīgiem jokiem, bet drīkst arī bezgaumīgi un stulbi atmurkšķēt — toties tava mamma ir resna. Par jokiem drīkst krist sašutumā un brēkt, es esmu aizskarts savās svētākajās jūtās (lai gan, atceries, jo skaļāk tu brēksi, jo vairāk uzmanības tu tam jokam pievērsīsi). Bet jokus nedrīkst aizliegt stāstīt. Un par jokiem pilnīgi noteikti nedrīkst nošaut.
   Nav nejaušība, ka jaunieši ar dažādām totālitārām nosliecēm aizliedz jokot par sevi. Diktātoriem nav iebildumu, ja cilvēki viņus nīst un no viņiem baidās. Taču viņiem ļoti nepatīk, ja cilvēki viņus nīst un par viņiem smejas. Tie, kas baidās, ir pārāk aizņemti ar savām bailēm, lai smietos. Tie, kas smejas, nebaidās — un, kazi, varbūt pat plāno, kā tos diktātorus gāzt.
   Un šie pašpasludinātie islāma cīnītāji pārliecinoši ir mazākumā. Visā pasaulē — tai skaitā arī starp musulmaņiem — daudz vairāk ir to, kas viņus izsmej. Darīsim visu, lai tā arī paliktu — turpināsim izsmiet mērgļus, it īpaši tad, ja viņi par to apvainojas.

   Katru dienu Latvijā mirst kaudze ar cilvēkiem, kuriem teorētiski valsts varētu finansiāli palīdzēt un ārstēt viņu kaites. Ik pa brīdim kaut kur medijos parādās agresīvs raksts par to, ka valsts atsakās vai neprot glābt viena vai otra cilvēka dzīvību. Žurnaļugas pat nekaunīgi atļaujas par to vainot Nacionālā veselības dienesta direktoru, jo viņa paraksts ir uz atteikuma. Viņš redz esot necilvēks un viņam nerūpot cilvēku dzīvība. Valsts, diemžēl, vai arī paldies dievam nevar piešķirt finansējumu balstoties uz emocionālu argumentāciju. Pastāv zināma kārtība atbilstoši kurai tiek piešķirti valsts apmaksātie medicīnas pakalpojumi. Šīs sistēmas mērķis ir kvantitāte. Vai pareizi ir glābt viena cilvēka dzīvību par 200 000 Eur vai 20 cilvēku dzīvību katram piešķirot 10 000 Eur. Domājams, ka uz šo jautājumu viennnozīmīgi nevar atbildēt neviens, bet ja mēs domājam valstiski, tad otrais variants ir noteikti korektāks. Es negribētu būt Māra Taubes vietā, kuram ir jāparaksta šādi dokumenti. Bet nu viņš ir pametis amatu, redzēsim kas būs nākamais suicidālais cilvēks, kas nāks šajā amatā.
   Visa šī garā prelūdija bija paredzēta tikai tāpēc, lai es pēc iespējas precīzāk varētu aprakstīt savu nepatiku pret pēdējā laika mediju bezatbildību. Ik pa brīdim nez no kurienes tiek izrauts kāds cietējs, nez kāpēc visbiežāk bērns. Nav noslēpums, ka pret neproporcionāli lielām galvām un acāboliem mēs izjūtam krietni lielākas simpātijas un līdzjūtību. Tālāk mēs tiekam detalizēti iepazīstināti ar šī saslimušā cilvēka kaiti, dzīves gājumu un radinieku emocijām. Tas tiek darīts, lai mēs sāktu izjust līdzjūtību pret šo cilvēku. Nākamais solis ir nolamāt valsti, kura ir tik riebīga, ka atsakās glābt šī cilvēka dzīvību. Kam seko labdarības naudas vākšanas pasākumi. Nauda tiek saziedota, cilvēks iespējams izārstēts, visi laimīgi.
   Man nav nekas pret labdarību, un tas ir vienkārši super, ka cilvēki ziedo naudu citu ārstēšanai, man visā šajā situācijā ļoti nepatīk 2 lietas. Nekompetenta un emocionāla valsts zākāšana, kas mēdz nonākt līdz destruktīviem uzbraucieniem konkrētiem cilvēkiem. Otrkārt. Nekorekti ir tas, ka mediji ir tie, kuri zināmā mērā izvēlas kas dzīvos un kas mirs. Medijiem diemžēl ir tendence uz populismu un manipulācijām un man nešķiet, ka mediji ir tas labākais nevalstiskā finansējuma pārdalītājs. Vai kāds ir dzirdējis medijos par 35 gadīga zinātņu doktora dzīvības glābšanu, vai 40 gadīgas skolotājas. Šo cilvēku ieguldījums sabiedrībā jau pašlaik ir krietni lielāks par bērnu, šādu cilvēku dzīvības glābšanai teorētiski būtu jābūt prioritātei.

    Kārtīgs galvenais redaktors:
   "Man nav bail no atriebības. Man nav bērnu, nav sievas, nav mašīnas un nav kredītu. Tas var izklausīties mazliet pompozi, bet es labāk mirstu stāvot, nekā dzīvoju uz ceļiem tupēdams"
   (nošautais Charb intervijā TelQuel)
  lasīju, ka vienam no mirušajiem pirms kāda laika intervijā jautāts, vai viņš baidās, ka islāmisti viņu nogalinās. atbildēja apmēram "nē, ģimenes nav, labāk mirt kājās stāvot" - bet man vienkārši liekas interesanti, ka darbība "kariķēt islāmu" ir kaut kas tāds, par ko ne tikai var nogalināt (jo nogalināt var arī par aiziešanu uz kino), bet nogalināt apstākļos, kad tā jau pirms tam tikusi publiski apspriesta kā tāda lieta, kas reāli var notikt. bāc, kā lai to tā pasaka. nu, teiksim tā, cik ir tādas profesijas, par kuru pārstāvjiem apkārtējiem ir tāda doma - jā, viņu darba dēļ var nogalināt? pārsvarā tādas actionīgās - ugunsdzēsēji, kara reportieri. bet karikatūristi, nu beidziet taču, karikatūristi?

    šodienas labākais sliktais joks: "viņš kā anālais sekss pielavās no aizmugures".

Скопировано с http://egils.dreamwidth.org/1098113.html .
Tags: 3lv, ciba, latyshskyj
Subscribe

  • Post a new comment

    Error

    Anonymous comments are disabled in this journal

    default userpic

    Your reply will be screened

    Your IP address will be recorded 

  • 0 comments