egil_belshevic (egil_belshevic) wrote,
egil_belshevic
egil_belshevic

Uloff na latyšskom

    Interesanti.
    Allaž ir interesanti lasīt večuku un tantiņu neapmierinātās atsauksmes pēc visa veida pozitīvusiem. Interesanti būtu zināt, vai neapmierinātie ir apdolbījušies pasākuma laikā līdz pilnīgam pulsa vai vismaz samaņas zudumam? Ir nokniebušies nakts melnumā ar kaut ko, kam nav zināmi ne tikai vārds ar uzvārdu, bet arī tautība un dzimums? Ir sajūsmas pilni par atgadījumu, kas noticis ar svešiniekiem pašu teltī vai pašiem svešinieku teltī, kur nekas līdz galam nav bijis skaidrs, bet telts ir tikusi apgāzta, pievemta un savādāk apgānīta?
   Nekas nav no tā bijis? Kommхn. A pēc kā tad jūs uz to pozitīvusu braucāt? Vai tiešām pēc kvalitatīvas mūzikas rāmās noskaņās?

    Tikko secināju, ka pēdējoreiz savu laboratorijas kolēģi Cirvi pēdējoreiz redzēju jūnija vidū tajā saulainajā dienā, kad izmetu viņu no laboratorijas. Labi mests.

   Beidz iet Baibiņā!!!!

    Cik ilgi vēl jāgaida, līdz izaugs paaudze, kas mācījusies Valdorfa bērnudārzos un Valdorfa skolās? Ir biznesa ideja - atvērt Valdorfa aluskrodziņu,Valdorfa striptīzklubu un Valdorfa spēļu automātu zāli.

   Pamodelēsim situāciju - 4.oktobrī Saeimas vēlēšanās uzvaru gūst SC un, "prezidenta" atbalstīts, Ušakovs kļūst par premjeru. Kā jums liekas, cik ilgi Latvija ar šādu valdošo partiju un šādu premjeru būs NATO dalībvalsts?
   Ir, protams, iespēja to nepieļaut, bet jautājums smags - par ko oktobrī balsot "latviešu" vēlētājam? Nacionāļi nav apspriežams jautājums. ZZS - tāpat. LRA? Par Vienotību, tur pamatīgi strīpojot personāžus, jo tā arvien vairāk sāk atgādināt Tautas partiju tās ziedu laikos? Dažam labam, kā jau pieredzēts, uz šī fona kā alternatīva šķitīs SC - galu galā viņi taču iestājas par taisnīgu sociālo nodrošinājumu, ekonomisko izaugsmi, mieru starp kaimiņvalstīm un tautu draudzību, ko pierāda krietni ar latviskim uzvārdiem papildinātais saraksts (Leiškalns, Peters u.c.). Un vai nav tieši pareizā laikā sanācis Nilam izšķirties no savas krievu meitenes, lai brūtētos ar kārtīgu un jauku latviešu meiteni, kura draudzējas ar Broku no NA, kura nesaskata neko sliktu 9.maija pasākumos utt.? Vienīgā iespējamā kļūda pret potenciālajiem latvju vēlētājiem varētu būt nesenā Nila publiskā lepošanās ar līgumu ar "Vienoto Krieviju" kā stiprāko SC punktu. Un varbūt, varbūt vēl kāds ne-rīdzinieks atcerēsies, cik solidārs un taisnīgs vēl pirms pāri mēnešiem bija Nils, nosakot dažādas braukšanas maksas rīdziniekiem un "pārejiem". Bet tautas atmiņa, kā zināms, ir neiedomājami īsa.
    Bail, ka oktobrī nāksies "savu sirdsapziņu salocīt četrkārtīgi, lai tā ielīstu vēlēšanu urnā".

    kobzona atrašanās noteiktā teritorijā vienlaicīgi palielina patriotismu par +3, kā arī pizģecu par +7

   Pa lielam ir tā, ka pati šodien noguru no tās pārejas no "viss ir forši" līdz "nošaujiet mani, bet pirms tam nošaujies pats". Gribas emocijas likt pie malas, nesatricināmi izvērtēt situāciju un pieķerties lietām racionāli. Nesanāk. Vot cenšos un nesanāk strauji nepiecelties kājās un neieiet blakus kabinetā ar skaļu "zaajebaaaaaaal".

   Valdis bija mans pirmais puisis. Gāja jaunsargos. Viņam bija brilles. Ļoti fiziski spēcīgs puisis. Man toreiz bija 8-9 gadi. Viss gāja normāli, līdz viņa vecāki mūs pieķēra viņa gultā. Tad bija maziņš skandāls, bet ar to arī viss beidzās.
   ...Tomēr daudzas heteroseksuālas sievietes man ir atzinušās, ka uz tām vīriešu kājstarpēm džinsos vai apspīlētās biksēs blenž, tāpat kā vīrieši lūr uz krūtīm. Ja par to nerunā, tas nenozīmē, ka tas neeksistē.
    Vai ir kāds secinājums no šī visa? Apdomājiet, kādu apģērbu
velciet, ko par Jums var padomāt.
   Siksniņas ar slēdzenīti ap kaklu ejot uz tusiņu Vecrīgā ir diezgan nepārprotams signāls.
   Uzskatīt par literatūru.

   Laukos jauki vasarā (kā vienmēr)
   Vakar visu dienu lija, intensitātē no "atkal smidzina" līdz "gāž, sasodīts kā gāž". Bet tas jau netraucēja mums ar brāli kopš agra rīta līdz vēlam vakaram bradāt pa pļavu. Sākumā mēs vācām nost veco govju aploku, pēc tam taisījām jaunu - ap kartupeļu lauku. Izklausās, protams, WTF, bet ticiet man - tas bija nepieciešams. Nu vai vismaz - tas šķiet nepieciešams tiem, kas tur dzīvo - mammai un tantei. Gan jau tēvam ar', bet pateikt viņš to nevar ;)
   Ja kādam ir gadījies cīnīties ap sapiņķerētām telefonaustiņām vai dziju, tad piedāvāju iedomāties to pašu tikai ar 20 m dzeloņdrāšu. Un vēl man bija ekstrēmā nūjošana - daļa "mietu" ir taisīti no aptuveni 160 cm garām 2 collu diametra ķeta (vai kaut kā tikpat smaga) caurulēm - paņem katrā roka pa šitādai nūjai, uz pleca dzeloņdrāšu rulli un uz priekšu metrus 200-300! Pa zāli, kas izaugusi bezmaz manā garumā. Pilnīgi pat kājas sāp, kas man parasti nemēdz būt.
   Lieko enerģiju es, protams, novadīju lieliski. Vienīgi saskrāpējusies esmu tā, it kā būtu džungļos ar panteru baru cīnījusies! :D

   par lietu dabu
   Tad nu gaida, gaida meitietis to brīdi, kad no tārpiņa pārtaps brīnišķīgā tauriņā, taču nesagaida - izrādās, čūska.

  Igauņu loģistika alažiņ liek triekt galvu sienā, bet pieredze rāda nav vērts, jo tādi nu viņi ir ar viedo viedokli "gan jau viss pats nokārtosies, ja nebūs jau par vēlu ko mainīt"
Ja 50% procenti dalībnieku ielido Tallinā, tad visiem pārējiem tikšanos arīdzan nozīmē Tallinas airportā, kaut pasākums norisinās pārdesmit kilometrus no Tartu...

    par kultūras situāciju Rēzeknē
   rīta neprieciņš piedāvājot atbildīgajām personām izstādīt pazīstamu mākslinieku, saņemam atbildi:
- nu jā, hm, nu mani nesaista... nu es vēl paskatīšos, tad padomāsim
- nu bet cik jūs varat izstādīt vietējos mākslinieciņus? varbūt arī kaut ko nopietnāku vajadzētu?
- nu jā, bet to vietējo ir tik daudz, un viņi apvainojas, ja tos neizstāda...
    un arī ja es piedāvātu izstādīt Modiljāni, man stāstītu par to, ka tur plikas sievietes un piedevām nesmuki sagleznotas...
    dažreiz Rēzeknē cenšoties kaut ko darīt kultūras jomā nolaižas rokas, jo saproti, ka ne tikai šeit nevienam nekas nav vajadzīgs, bet no tā pat cenšas izvairīties visiem spēkiem... ļoti vienkārši - pilsēta maza un katram kultūras pasākumam vai izstādei ir pietiekoši plaša rezonance, lai par to uzzinātu domes deputāti un citi pašvaldības pārstāvji un tie visi ir mākslas un kultūras speciālisti (pēdējie divi Rēzeknes domes sasaukumi lielākoties sastāv no būvniekiem) un zina, ko drīkst tautai rādīt, un ko nē... un atbildīgās personas banāli baidās par savu ādu... skumji...

    kāds gudrs draugs reiz teica: "uzmanies no meitenēm, kas patīk visiem džekiem." to sarunu derētu paturpināt.

    * visu vakaru ar Ioanu braukajamies ar riteniem pa Kluzas parkiem. Man Ioana loti patik, bet vina rit brauc uz savu kalnu mazpilsetu. Es kadreiz aizbrauksu pie vinas ciemos, varbut pec daziem gadiem, jo vina tur grib palikt dzivot.
* Ioana mani ari centas parliecinat, ka jautajums 'vai tu esi nogurusi' ir normals rumanu small talk
* virietis, kas taisija manu kebabu, iedeva man ari salveti ar savu vardu un telefona numuru...
* galvenaja laukuma radija filmu par karu, bija savadi.
* braucot majas, uzdzindzinaju leniem cilvekiem uz velocelina. Viena no viniem mani nosauca par putain, un es nevaru par to parstat domat

   Mans kaķis humānists :)
   Nikija māk sagādāt pārsteigumus. Nesen tā bija pele, kam viņa laipni ļāva baroties no savas bļodiņas, kamēr pati labvēlīgi noskatījās. Tad tagad jaunums - atbraucu pēc 2 dienu prombūtnes laukos, neko nenojaušot, dodos uz wc un pamanu, ka kaķis pienāk un tā dīvaini par kaut ko interesējas zem poda... paskatos un izbailēs gandrīz noveļos, jo tur kaut kas liels un melns un ar putna spalvām? Tā kā vannasistaba manā dzīvoklī vispār atrodas aiz diviem stūriem un vispār galīgā tupikā, ja skatās no logu puses, tad pirmajā mirklī biju pilnīgā apjukumā, kā tur varēja gadīties putns?! Kaķis tik šo paostīja, vērsa manu uzmanību uz   faktu un pats aizdevās ņaudēdams prom :D Vilku cimdus, atvēru logu un aiznesu apjukušo putnu nolikt uz palodzes. Verandā bija palicis logs uz vēdināšanu, laikam kāds bezdelīgu jaunulis būs trāpījis iekšā un pavadījis vienu vai divas dienas ārdoties pa dzīvokli :D Brīnums, ka dzīvs, un kā vispār var aizpsihoties līdz vannas istabai, kas pret ielidošanas logu sanāk U-veida dzīvokļa otrā galā... Katrā ziņā lepojos ar savu labi paēdušo kaķi-humānistu :) Putniņš vēl brīdi pasēdēja uz palodzes, spārnus izpletis, pilnīgā šokā, bet kad gribēju nobildēt, žirgti aizlaidās un lidojumā satika sev pazīstamu putnu, ar ko uzreiz sāka laidelēties kopā ^_^ Daudz laimes 2.dzimšanas dienā, putniņ!

   brother&sister apbedīšanas birojs
   Par spīti tam, ka es vēlētos, lai bērni raiti lasītu, kaut ko rakstītu kaut vai drukātiem burtiem vai vismaz nebēgtu prom brēkdami, kad es mēģinu viņus mācīt un man nebūtu bailkauns viņus laist skolā, viņi iet kaut kādu savu attīstības ceļu. Katru dienu, kad kaķene (kura nes saviem bērniem pašas krutākās rotaļlietas), atstiepj uz mājām milzu žurkas, pusaudžu vecuma vārnas, peles un kurmjus un, kad kaķēni ar tiem ir izspēlējušies, apgrauzuši, izēduši aknas(es nezinu kādēļ, bet katru reizi), apgānījuši kā mācējuši un zaudējuši interesi, bērni uzvelk manus no reanimācijas apmeklēšanas iekrājušos vienreizlietojamos baltos slimnīcu halātus, bahilas, cepurītes, gumijas cimdus un ļoti lietišķi savā starpā apspriežoties savāc līķus ar tualetes papīru un aiznes uz dedzināšanai sakrauto zaru kaudzi.

    šodien, kad beidzās zapte, sapratu, ka viss labais kādreiz beidzas. un kas tas par murgainu izgudrojumu kā laimīgas beigas? kurš pie velna ir laimīgs, kad beidzas zapte? un mums nav arī baltmaize
   kad lasīju kafku liedagā, atcerējos savu bērnības draugu, kuram bija iedomu draugi džordijs un hengijs. es arī ar viņiem spēlējos, kad atnācu ciemos. pirms pāris dienām satiku viņu baigā ķirsī. mūsu ciemā tik ļoti nav ko darīt, ka ir pat interesanti diennakts tumšajā laikā aizbraukt uz ādažiem pačurāt starp mašīnām.

   Halucinācijām nav juridiska spēka
Vai tu esi parakstījis "visu vienošanos" par to, ka vīru kopa "Latvijas Republika" būs tavs tiesīgs un neatņemams saimnieks?

   Pirms kāda laika devos savās gaitās, kas nozīmēja braukt ar trešo autobusu. Gaidot autobusu (pieturā pie Bolderājas Super Netto), manu uzmanību pievērsa trīs kungu kompānija, kas savas diskusijas veica skaļāk nekā būtu pieklājīgi un dzēra kaut ko no skārdenēm, kas laikam tomēr nebija ulmaņlaiku kvass. Bet tas nav nekas jauns un interesants un nav iemesls, kāpēc es šo rakstu.
   Protams, šie kungi izvēlējās turpināt savu diskusiju un "atspirdzinošo" dzērienu lietošanu arī autobusā. Bet manu uzmanību pievērsa divu kungu vizuālās īpatnības, proti, vienam kungam, kurš bija ģērbies tikai šortos un pludmales čībās, muguru rotāja nu jau nedaudz padzisis tetovējums ar sirpi un āmuru, bet vienam citam kungam mugurā bija t-krekls, kurā bija redzama kolāža, ko veidoja Vladimira Putina ģīmetne, Eiropas karte, kurā Krievija, Baltkrievija un Ukraina bija iekrāsotas sarkanās krāsās, un uzraksts "Только вперед, ни шагу назад".
   Kad šī kompānija Iļģuciemā izkāpa ārā, neviens tā arī nepamanīja miskasti pieturā, bet gan sinhroni un diezgan pierastā manierē atlaida savus satvērienus un skārdenes sakrita garajā zālē pie pieturas.
  Tādi ir tie impērijas dēli.

   jaunā latviešu gastronomija
sienāzis - pļavas garnele!

   Tātad: pēc nelielas besīšanās (jūs domājat, ka Vācijā sabiedriskais transports vienmēr iet laikā? Ha, biedri, ha!) mēs iebraucām františeku zemes galvaspilsētā. Pēc vēl lielākas besīšanās (pizģec, kā mani besī negodīgi valūtas mainītāji -- čaļi, es esmu savējais, es jūsu trikus pa gabalu pazīstu, godīgi, ar mani šitā izdarīties nevajag) mēs ievācāmies caur internetiem uzmeklētajā viesnīcā. Esat redzējuši Grand Budapest Hotel? Protams, ka esat. Lūk, šī viesnīca bija izspļauta vēlīnā Grand Budapest Hotel, kad viņā palikās Džads Lavs un viņa jau bija pārliecinoši savā norieta posmā. Ar tepiķiem klātu gaiteni, sešdesmito gadu ČSSR liftu un Purvciemremontu numuros. Varu iedot adresi, ja gribat, tur ir ļoti lēti un samērā tuvu centram (kur nekā nav, aizsteidzoties notikumiem priekšā) un vēl tuvāk Višehradai (kas diezgan pārliecinoši ir īstais iemesls, kāpēc jābrauc uz Prāgu, bet mēs atkal aizsteidzamies priekšā).
   ...Tātad: par obligātajiem objektiem nav daudz, ko stāstīt. Piebildīšu tik, ka es nekad vairs nespēšu nopietni uztvert katoļus. Tie ir tie pieaugušie cilvēki, kas spēlējas ar lellēm, nosauc viņas (lelles) par "Prāgas Jēzuliņu" un izliekas, ka tā ir nevis spēlēšanās ar lellēm, bet gan kaut kāds morāls +1, as in, es esmu daudz morāli pareizāks tādēļ, ka pielūdzu lelles.
   ...Un vēl Prāgā ir ebreju kvartāls. Es, kā jau īstens latvietis, kam rados ir vieni vienīgi Veinbergi, Grīnbergi un Traubergi, par šo ticību visādi smīkņāju, bet pat ar visu smīkņāšanu jāatzīst, ka Prāgas ebreju kvartālā gan vēsture smacē nost uz katra soļa. Kā apstiprinot visādus neglītus stereotipus, Prāgas ebreji par sava kvartāla apskatīšanu prasa pretdabiski milzīgu naudu, gandrīz divdesmit eiras, kas, uzreiz piebildīšu, nav tā vērts. Samaksājiet uz pusi mazāk un apskatiet tikai Altneushul, kas ir vienīgais, ko tur tiešām vajag redzēt. Kādus septiņdesmit gadus jaunāka par Rīgu, tā visviens ir vecākā Eiropas sinagoga, turklāt, kā stāsta, tur bēniņos dzīvo golems. Viņa ir pārsteidzoši maza un droši vien vienīgā gotiskā celtne, ko jūs jebkad redzēsit un kas nebūs kristīgā kulta vieta. Tā nu tu tur sēdi un skaidri jūti, kā gadsimti veļas tev pāri. Ļoti burvīga sajūta, tā gadsimtu velšanās pāri.
   Pretī Altneushul ir smuks pulkstenis ar ebreju alefbeta burtiem (kas, gluži kā latīņu alfabēta burti, vienlaikus kalpo par cipariem), kas iet pretēji pulksteņa rādītāja virzienam. Ja jums nav, kur likt naudu, turpat pretī suvenīru veikalā var tādu dabūt kā rokaspulksteni. Man ir, kur likt naudu, tamdēļ man tāda nav, bet, ja jums gribas koļīt īsteni ticīgas ebreju čiksas, šis būs īstais aksesuārs. Vismaz līdz tam brīdim, kad vakara gaitā viņas pamanīs, ka jūs tomēr neesat īsteni ticīgs ebrejs.
   ...Pardubice ir kūl, Pardubice ir reāli kūl. Ir gan tiesa, visu laiku gribas dungot Makartnija hītu "Back in the ČSSR", bet tas drīzāk tāpēc, ka Prāga savas sociālisma laiku pēdas cītīgi pieslēpusi (lai gan ne iznīdējusi, protams), bet Pardubice lielā mērā ne. Tāda Čehijas atbilde uz jautājumu, kuŗu neviens nav uzdevis, tas ir, es gribēju teikt, Valmierai. Nē, nopietni. Kad es pamanīju, ka viņi vasaras vidū uzrakuši pilsētas galveno ielu, es aiz laimes un māju sajūtas bezmaz vai apraudājos.

   Cirčas reforma bija pavisam vienkārša:
   Ja, piemēram, mēs, Texxxti, nemaksājam nodokļus (un mēs, protams, nemaksājam, jo mums patīk naudu nodzert), tad mēs tik un tā varam saņemt tieši tādus pašus valsts nodrošinātus veselības aprūpes pakalpojumus kā, piemēram, Gunārs Ķirsons, kurš maksā nodokļus, cep kotletes un nedzer. Rezultātā sanāk, ka mēs, ja neejam pie privātā daktera, un, neskaitot līdzmaksājumu no mūsu nelegālajiem, ar korupciju saistītajiem ienākumiem, ejam ārstēties par Ķirsona naudu. Šāda sistēma aicina sabiedrību biežāk nodzert nodokļu naudu, lai pēc tam cirozi ārstētu par Ķirsona kotlešu naudu. Circenei tas nepatika! Tāpēc Circentītis aizkrāsnē izdomāja, ka tiem, kas nodokļus maksā, viss paliek lecam pa vecam, bet tiem, kas nemaksā, būs jāpiķo 28 eiro mēnesī vai arī, saņemot dunci mugurā, jāmaksā par tā izņemšanu pilna pakalpojuma cena. No maksājuma, protams, tiktu atbrīvoti oficiāli nabadzīgi cilvēki, Kaspars Dimiters, kā arī tie, kas pazīst Juri Hiršu no seriāla “Viņas un John Deer traktori melo labāk”.
   Patiesībā - nekas liels, maza cīņa ar kūpošo ēnu ekonomiku un cerība iegūt čuķ čuķ vairāk naudas veselības budžetā. Kaut kāda reāli nieka reforma, bet notikums izskanējis tik tālu kā tukša muca, un visi sākuši psihot, ka tagad puse Latvijas iedzīvotāju noasiņos pie slimnīcām vai aizkleposies līdz nāvei.
   ...Tā nu mums ministres vairs nav, kaut kur uzpeldēja ideja par Toma Baumaņa kandidatūru, bet tā tikpat ātri arī nogrima, un pēc tam neviens pie pārpilnās Veselības ministrijas siles baigi nav rāvies. Pat Šlesers ne. Tātad problēma nopietna.
   Vispārējs izmisums bija sasniedzis kulmināciju, un Straujuma bija gatava pati uz pusslodzīti piestrādāt par Veselības ministri. Premjeres uzņēmība priecē, un mēs tagad zinām, ka, ja nu kas, varam lūgt viņas palīdzīgo roku jebkādā jautājumā. Bet te pēkšņi no aizkrāsnes izlīda mūsu prezidents Bērzs, sakot: “A man ir Veselības ministra kandidāti!” Straujuma pieklājīgi viņam atbildēja, ka ir gatava Bērziņa kunga redzējumu par ministra kunga amata kandidātiem uzklausīt. Nākamajā dienā Andris Bērziņš apstiprināja, ka ir gatavs savus kandidātus arī atklāt. Tas labi, jo jau nobijāmies, ka kandidāti viņam ir, bet viņš tos slēps kā kārtis Pokera Partijā. Bet aiznākamajā dienā, tā arī neko neatklājis (vismaz mēs nepamanījām), uz mēnesi devās atvaļinājumā. Ar Dievu!
    ...Punkts divi:
   Līdz vēlēšanām palikuši mazliet vairāk nekā 2 mēneši. Nu, un pēc tam cilvēks, kas būtu uzņēmies šo darbiņu, varētu iet dirst. Ja pieņemam, ka vēl pirms tam būtu jāpamet iepriekšējā darba vieta, tad vispār hujova - aiziet no darba, sapist reitingu, pēc 2 mēnešiem sākt jaunu darbu ar visu savu sapisto reitingu, kā arī dzīvot ārstu naida (nejaukt ar naudu) ieskautam. Varbūt varētu apsolīt ministra amata kandidātam, ka viņu no ministrijas ārā nemetīs arī pēc vēlēšanām. Solījuma laikā vēlams aiz muguras turēt čurikus, lai viss būtu ētiski.
   Šis būtu ideāls vasaras darbiņš skolēnam, jo vasarā tāpat nav, ko darīt, turklāt bērniem jau visu ko piedod, tāpēc neviens to skolēnu baigi ilgi nesunītu.
   ...- Valda Zatlera reputācija ir sūdīga, un, kļūstot par Veselības ministru tik grūtos apstākļos, varētu to uzlabot, taču, ja nesanāks, tāpat nav ko zaudēt, jo reputācija ir tiešām sūdīga. Un viņš ir dakteris. Kā jau zināms, Veselības ministriju vislabāk vadīt dakterim, Izglītības ministriju - skolotājam, Kultūras ministriju - rakstniekam, bet Aizsardzības ministriju - Nikolajam Kabanovam, tad viss izdosies.

    bet, ja par svarīgo dzīvēm, tad Mēness Bērns jau visu izstāstīja. noskrējām desmitnieku Kuldīgā, kur ar šļūtenēm skrējējus laistīja vietējie iedzīvotāji un mazpilsētas šarms īpaši skaisti izprotams, pārvedām savas miesas vairāku stundu ceļā uz Sansusī festivālu un izbaudījām nedēļas punktu uz "i" ar kamermūziku brīvdabā. Susējās man patika viss, pilnīgi viss, un ērģeles mežā - ak, ērģeles mežā!
braucu mājā tāds dabas un mūzikas nošarmēts.
atgriezties pēc nedēļas Rīgu neredzējušam ir grūti un reizē labi.

   Atcerējos vienu svarīgu epizodi - es taču redzēju skunksu! Braucu ar to prokļato automātu lejā no kalna un pēkšņi - kastatas - krūmos pa kreisi no manis ir kaut kas vienlaicīgi žilbinoši balts un žilbinoši melns tam kaut kur vidū ir neglīts pakaļas caurums, kas pavērsts mašīnas virzienā. Viss, ko tobrīd spēju domāt bija "nēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēē" un spiest uz gāzes pedāļa. Bet man paveicās - ārzemju seskis tomēr auto neapšpricēja. Panika gan bija pamatīga, jo pēc nostāstiem - ja šitais uzlaiž, tad smird nejēgā un grūti to smaku atmazgāt. Un pat tad, ja kaut kur uz ceļa mētājas jau beigts un pagalam sabraukts eksemplārs, arī tad to varot ļoti labi saost.

   Pēdējā laikā un vispār daudz tiek medijos ziņots par "notikumiem" Ukrainā. Bet ir pāris gadījumi, kas vispār man stipri liek šaubīties par medijos paustās informācijas patiesumu.
Gadījums nr 1 - tvnetā parādījās ziņa, ka Lielvārdē notiekošajās militārajās mācību vai kaut kā līdzīga dēļ uz Latviju ir atlidojušas ASV vai citas militārās lidmašīnas, tur vesela varza. Pēc apmēram 15 min no ziņas parādīšanās brīža, tā ziņa atkal pazuda. Un nekur citur vairs arī neparādījās. Lai gan lidmašīnas tiešām bija - dzīvoju relatīvi netālu un pats redzēju.
   Ja kāds nezin, mums te šajās dienās pieņēma lēmumu par militārās tehnikas infas slepenību. Vot i cenšās, aizmirstot par XXI gadsimtu.

   ffpečku
   latvju inteliģences zieds beidzamā laikā iet Englesa un Kautska pēdās. tapušas divas varoņepiskas vēstules — A.Merkelei un A.Merikam-Љukљinam. par natō karabāzu-barabāzu un kroplu garumzīmi pārsvīterotas sirds formā. ar aizrautību gaidām trešo.
   acumirklī redakcija skatās: virtuves sarunas par kolaboraciōnismu
pagaidām atrodam, ka mani visvairāk uzrunā Atāls.
jebkurā gadienā, paldies Ievai un Rudītei K. un droši vien arī Langai, lai gan man vēl dikti ar sevi jāstrādā, lai spētu viņā klausīties. no nada, feģa, nada.

   Purvciems ir tāda dziļi garīga vieta: viņā pašā vai viņam apkārt ir uz vienas rokas pirkstiem nesaskaitāms daudzums dažādu sektu baznīcu, pielūgsmes vietu, saiešanas namu un draudzes māju. Īsti pat nevar pateikt, cik tieši, jo laikpalaikam ar neslēptu izbrīnu sanāk atklāt, ka kaut kas, ko tu uzskatīji par kārtējo "Parkets. Linolejs. Juridiskie pakalpojumi" patiesībā ir "Baltu-slāvu evaņģēliski kristīgo baptistu draudze". Lēšu, ka vismaz septiņas, bet noteikti ir vēl.
   Tomēr apsveicamā kārtā šie sektanti lielā mērā pieturas pie "mājās un zem deķa" principa, ko viņi paši tik labprāt iesaka piekopt jo plašam ļaužu lokam. Burvīgi, ir tiešām atzīstami, ka ļaudis paši dara to, ko iesaka citiem. Līdz šim vienīgie mēģinājumi nest savas izdarības ielās bija divu lietišķā svārkā tērptu Jehovas liecinieču stends "Ko patiesībā māca Bībele?" Tāds viegli pārvietojams, uz piepūšamiem ritenīšiem (cik jauki, ka ne uz plastmasas, vai ne!), ar bukletiņiem un grāmatiņām. Stāvēja viņas tur, nevienam nekā neteica, neviens arī viņām nekā neteica, un pēc pusstundas pazuda.
   Tā nu mēs tur dzīvojam mierā un laimē, un reliģiskā iecietībā, un visa progresīvā cilvēce ar sajūsmu skatās uz Purvciemu un biksta viens otru, re, re, kā ir iespējama sadzīvošana, iecietība un miers. Viņi man nesaka, ko domā par mani, un es nesaku, ko domāju par viņiem. Pēc iespējas mazāka apmaiņa ar viedokļiem vispār ir sine qua non jebkādai iecietībai.

   mitoloģiski dzīvnieki
   vīnaste - būtne, kurai piemīt maģiska, gaisā aiz muguras brīvi lidojoša vīna sliede, ērtības labad saukta par "asti", ko iespējams lietot uzturā. dabā bieži sastopamas gan baltās, gan sarkanās (ziemeļu reģionos vai apvidos, kur augsnē liels dzelzs saturs) vīnastes.

  Brīnos, kā cibas feminacistes un cetkinjūgends nav uzķērušas gada diskriminējošāko pasākumu - sieviešu ralliju.
  Tur pat reklāmas skan - vīrieši, palīdzēsim sdāmām sagatavot auto sacensībām - vai kaut kā tā - it kā sievietes pašas to nemācētu.
Da i vispār - šitāds atsevišķs "rallijs" izklausās pēc pasākuma tiem "ar īpašām vajadzībām", kur katrs dabū diplomu un galvenais ir pat ne piedalīties, bet gribēt piedalīties - nu kaut kā tā. Sievietes tak nebrauc sliktāk kā veči un, būsim godīgi, pēdējo gadu izlaiduma mašīnas pats neviens neremontē un arī sievietes var tās uz servisu aizdzīt ne sliktāk kā veči.

    Sadomājām te ar vienu domubiedru aizbraukt līdz Radio Merkurs raidītāja antenām. Nu, tur pastaigāt apkārt gar sētu, pamēģināt detektorutvērēju, uztaisīt kādu bildi un doties mājup. Piebraucam pie vietas X, kurā vēl aizvien ir tās pašas antenas, kuras no bērnības atceros garāmbraucot. Tur pat pie sētas gar ēku staigā kāds onkulis, kurš mums sāka jautāt kur tad mēs staigājamies. Neko, sākām stāstīt, ka meklējam kur ir Merkura antenas, gribējām paskatīties, uzzināt ko jaunu. Vārdu pa vārdam izrādījās, ka šajā teritorijā esot radioamatieru biedrība "Imanta", ka šajās brīvdienās te pat notikšot sakaru sacensības, kuru citi dalībnieki varētu būt no visas pasaules. Bet nu tā īpaši draudzīgs tas onka nebija. Kad gribējām jau doties tālāk gar sētu, parādījās vēl viens onkulis, kuram pirmais pateica, ka, redz, jaunieši par Merkuru interesējas. Viens no viņa pirmajiem jautājumiem mums - "Vai raidītājus arī gribiet apskatīt?" Vai tad mums divreiz jāprasa?
   Tā nu sākās negaidītā ekskursija. Kā izrādījās, raidītājs atrodas teritorijā, kura agrāk ir bijusi kā viens no Padomju laika jūras navigācijas sistēmas raidītāju punktiem. Sistēmas princips pamatā ir līdzīgs kā GPS, tikai satelītu vietā tiek izmantotas zames raidītāju stacijas. Tuvākās divas stacijas ir bijušas Tallinā un Kaļiņingradā, Rīgas stacija ir bijusi galvenā starp šīm un devusi korekcijas signālus pārējām. Teritorija ir interesanta arī ar to, ka visā tās pāris hektāru platībā ir ierakts vara siets, kurš strādā kā elektrisks pretsvars antenām. Agrāk teritorijā ir bijuši četri antenu masti, starp kuriem ir bijusi novilkta navigācijas sistēmas antena, bet laika gaitā divi ir noņemti un nu starp atlikušajiem diviem ir novilkta Merkuru raidošā antena. Kā izrādās šī antena ir paša Jura Lapinska taisīta no diviem paralēliem trolejbusa vadiem un tai signāls no fīdera tiek pievadīts pa divem lokaniem zemējuma vadiem. Cilvēks, kurš mums tur visu rādīja, teica, ka nu ne viss te ir pareizi uztaisīts, bet tas strādā un neviens to neaiztiek. Uz paša antenas pievada ir maza neona gaismiņa, kuru tumsā var redzēt spīdot. Iesākumā Merkurs esot raidījis no Ulbrokas raiostacijas romba formas antenas, kuru uzspridzināja 2010. gadā. Cilvēks vēl pastāstīja daudz interesantas lietas, viena no interesantākajām bija iepriekš minētās jūras navigācijas sistēmas indikācijas bloks. Protams, tajā laikā (50 - 80. gadi) nebija plaši pieejamas skaitļošanas sistēmas, kuras spētu no uztvertajiem signāliem parādīt precīzu atrašanās vietu, tā dēļ to darīja cilvēks. Uz indikatora ir trīs "pulksteņi", katram ir sava "krāsa". Nolsaot katras "krāsas" vērtību, cilvēks skatās speciālā kartē ar katras krāsas lokiem un pēc to vērtību krustošanās vietām uzzina savu atrašanās vietu. Sarežģīti, bet tas strādāja!
Minētais navigācijas indikators ПИРС-1М. Katra pulksteņa vidū ir tam atbilstošās krāsas punkts.


   Uz priekšu, uz priekšu, uz priekšu, mūsu ceļā pieturu nav [
   Vai, ku' brangi pavadīju nedēļas nogali! Sestdien izbraukājos ar šaursliežu dzelzceļu pa puŗva ŗāvu (varens valodas vingrinājums, vai nav tiesa), bet svētdien izdomāju turpināt dzelzceļniecisko ievirzi un aiziet ar kājām pa dzelzceļa uzbērumu no Limbažiem līdz Skultei.
   Kā jūs visi, protams, zināt, savulaik tas dzelzceļš, kas tagad beidzas Skultē, gāja līdz pat Ipiķiem (jā, tā ir īsta vieta, nevis tikai kaut kāda dziļa nostūŗa apzīmējums) un pēc tam caur Pērnavu uz Tallinu. Bet vilcienu slēgšana deviņdesmitajos bija jaunais melnais, jo, kā zināms, uzņēmums "Latvijas dzelzceļš" un viņa tizlais, mazais brālītis "Pasažieru vilciens" nu reiz ir tās vistaupīgākās un efektīvākās iestādes visā Latvijā, kas rūpīgi skatās, lai ne santīma neizšķērdētu.
   Bet nu labi, ko tur. Tātad parunāsim par pārgājienu!
   Uzreiz jāatzīmē vairākas lietas. Pirmkārt, dzelzceļa uzbērums ir vistaisnākais ceļš no Skultes līdz Limbažiem. Otrkārt, nē, nevar ietaupīt laiku, ejot pa uzbērumu, jo vietām viņš ir jo gauži aizaudzis. Tas nozīmē arī to, ka veloderastiem tur nav, ko darīt — pasākums ir tikai un vienīgi kājām ejams. Treškārt, dažviet viņš iet pa neparasti glītām vietām, un nebūt nav slikta doma mazliet noiet no maršruta un paskatīties uz ezeriem, laukiem un citām krāšņām ainavām.
   Savukārt tas, kādā virzienā iet — no Skultes uz Limbaћiem vai no Limbaћiem uz Skulti — lielā mērā atkarājas no tā, vai jūs uzskatāt, ka nepatīkamas lietas jāpārvar uzreiz vai jāatliek uz vēlāku. Pirmajā gadījumā ejiet no Limbažiem, otrā — no Skultes. Jo, dieviem ћēl, posms Limbaži-Lielezers un lielā mērā arī Lielezers-Lāde jo bieži ir tāda tīri branga šķēršļu josla.
   Limbažu stacija vienlaikus ir arī autoosta, tātad var atbraukt uz Limbažiem un uzreiz soļot. To gan nevajag darīt, jo pa Limbažiem noteikti ir vērts pastaigāt, bet vispār var. Viss sākas ļoti daudzsološi: tieši aiz stacijas patlaban būvē kaut kādu pretdabiski platu lielceļu un, kamēr pa viņu nebrauc mašīnas, pa viņu var staigāt un sajusties bezmaz vai kā kaut kādā nacionālbociālistu sanāksmju laukumā, tādā, kādus Špērs savulaik būvēja. Tiesa, pretdabiski platais ceļš neiet īpaši tālu un jo drīzi pāriet tādā līganā mežiņā. Bet arī mežiņam vienu brīdi nav ne vainas, tur ir cītīgi iemīņāta taciņa, gar stigu iet ļoti glīta aleja, aug mežrozītes, vidžina putniņi — prieks soļot.
   Līdz vienā brīdī taciņa izbeidzas, un paliek tikai un vienīgi brikšņi. Tiesa, arī brikšņi vietām ir iemīņāti, bet nobristies tāpat sanāks. Lai būtu interesantāk, vietumis uzbērumā saraktas bedres, kuŗās jārāpjas iekšā un no kuŗām pēc tam jārāpjas laukā. Bet uzreiz piebildīšu, ka visur var izbrist, aiziet un, lai gan vietumis neiet viegli, kopumā nekā pārmērīgi grūta tur nav.
   Pēc gana brangas brišanas ir pirmais patīkamais pārsteigums — tāds pagalam piemīlīgs tiltiņš pāri autoceļam. Viņš izskatās dzīvespriecīgi aprūsējis un klāts ar uzmundrinoši apdrupušiem gulšņiem, tomēr raustīties nevajag, viņš ir gana izturīgs. Turklāt viņš nekādi īpaši nav nožogots, tādēļ uznāk ļoti interesantas sajūtas, tā stāvot viņa malā un skatoties uz mašīnām, kas brauc tev pa apakšu.
   Un vēl pēc gana brangas brišanas ir klāt pirmā stacija — Lielezers. No stacijas saglabājušies veseli divi mieti, viens, kas tur sen sarūsējušu lampu un otrs, no kuŗa acīmredzot kaut kad bijusi novilkta stieple līdz pirmajam mietam. Cik saprotu, Lielezera pieturā nekā daudz nekad nav bijis, un arī tur vairs nekas daudz nav palicis. Vien pēc tā, ka tur ir mazliet platāks — un stāv divi mieti — var pateikt, ka tur bijusi stacija.
   Man negribas atkārtoties par to, kā jāiet tālāk, tāpēc labāk pateikšu, ka kādu brītiņu pirms Lādes stacijas ceļš paliek ļoti labs. Gudri ļaudis vietumis pārtaisījuši uzbērumu par autoceļu, un tas tik tiešām ir labs ceļš, tikai tāds spocīgi taisns. Iedomājieties meža ceļu, kas nekur negriežas un stiepjas taisni uz priekšu tik tālu, cik vien var redzēt — lūk, tāds viņš izskatās. Un ar nelieliem un nepatīkamiem pārtraukumiem no Lādes līdz pat Skultei var aiziet pa tīri labu ceļu, īpaši nebrienot pa brikšņiem.
  Lādes stacija ir tāds brangi postapokaliptisks skats. Vispār viss pārgājiens ir brangi postapokaliptisks, ja jūs vēlaties pavadīt dienu, nesatiekot nevienu cilvēku, šāds pārgājiens jums ir kā radīts. Bet Lādes stacija jo īpaši: no viņas palikušas pāri tikai sienas, bet joprojām gana taisnas sienas, neapdrupušas un pat īsti neaplupušas. Tāds Ruinenwert piemērs (re, kā atgriezāmies pie Špēra!)
   Tad pa gana vieglu ceļu tīri patīkami var aizsoļot līdz stacijai ar skaisto nosaukumu Inte, un tik tiešām, viņas nosaukums neviļ: Intes stacija nav stacija. Tā ir neliela koka nojumīte ar perona paliekām, bet dīvainā kārtā ļoti pievilcīga. Tuvumā nav nevienas dzīvas dvēsles un pa malām nemētājas tukšas alus pudeles — tur neviens neiet viņas dzert. Tā vietā apkārt lēkā visāda dzīvoņa, lido putni, zied vēl nenobirušas puķītes un atliek tik nopriecāties, cik glīti daba spēj aizdziedēt civilizācijas cirstās rētas.
   Drīz pēc Intes sākas ļoti labs ceļš, lai gan vietām gaŗlaicīgs — visapkārt mežs. Toties pa viņu var aiziet līdz Stienes stacijai, kas ir vislielākā un arī vislabāk saglabātā visā šajā posmā. Limbaži ir pārtaisīta par autoostu, savukārt Stiene ir lielā mērā saglabājusies tāda, kāda bijusi, ar uzrakstiem "Stacijas priekšnieks" krieviski un pat puslīdz viegli sazīmējamiem peroniem.
   Pēc tam atkal ir gana gaŗlaicīgs posms, kur atliek tikai soļot uz priekšu līdz Ziediņu stacijai, kas atkal ir viena no tām vietām, kur nekas daudz nav palicis. Bet pēc Ziediņiem kādus 4km līdz pat Skultei ir pārlieku labi saglabājies ceļš — tas ir, ar visu akmeņu uzbērumu, kas nozīmē, ka atkal nākas brist (tiesa, ne vairs pa brikšņiem). Toties tas arī ir ļoti glīts ceļš, ar plašiem klajumiem, krāšņām ainavām un visādiem piejūras klimata augiem, kas aug gar akmeņu malām.
   Un tad jau sākas sliedes un Skulte, un var iesēsties tizlā uzņēmuma "Pasažieru vilciens" vilcienā un braukt uz Rīgu ar patīkamu apziņu, ka, edz, tu esi nodarījis ko tādu, ko beidzamos piecpadsmit gadus ļaudis īpaši bieži vis nedara — ticis no Limbaћiem uz Rīgu pa dzelzceļu.

   Politiķi un inteliģence vienā gultā
   Smieklīgi - kur Edgars Jaunups iesaistīts, tur, agrāk vai vēlāk, sāk smirdēt. Tagad sāk smirdēt Moduls Rīga par iespējamu šmuglēšanos ar nodoklīšiem. Moduļa priekšnieķelis, savukārt, ir Jaunupeļa drugāns. Es gaidu, kad beidzot vēl kāds izdomās iečekot "Ascendum" 2013. un 2012. gada bilanci, kur uzrādās, kas šiem ir saziedojis un es jums varu pateikt uzreiz - lielākie ziedotāji - Rietumu banka - 90 tūkst. Ls un 4Finance - 100 tūkst. Ls 2 gadu laikā - abi ir saistīti/pazīstami tieši vai netieši ar Jaunupu, Pūci un Repši. Daudzi ziedotāji ir, ak pārsteigums, Repšes partijas biedri. Biedra naudu, kā izskatās, šie samaksāja jau pirms partijas izveides :D
   Jā, protams, ka arī Moduls Rīga ir ziedojis "Ascendum", kuram pieder Satori.lv
Jautājums par to, kā Ascendum ir izdevies piesaistīt visādus šādus šmugulētājkantorus - pavisam vienkārši - Jaunupa māsa un Pūces sieva darbojas Ascendumā.
   Šovakar esmu pārāk nogurusi pēc braukāšanas ar riteni pa meža takām, bet rīt beidzot saņemšos oglasiķj vesj ziedotāju spisok (jo krievu nauda tur tomēr ir vairumā) ar visiem kārumiem.
   Bet tā nu tas ir - satori.lv un pārējā gara gaisma Latvijai tiek nesta ar Jaunupa izdevīgo paziņu/rebju bīdītāju naudu. Man liekas, ka 2014. gada bilance vispār būs īsta bomba.
   Kā arī, ak, likteņa aronija - vai nav vienkārši mazliet skumji un bēdīgi, ka dažs labs satori.lv autors ir reizēm bijis spiests izmantot augļošanas kantora aizdevumus, lai nopirktu ēdamo, kamēr augļotāji 4Finance divos gados atmet Ascendumam/satori 100 stabus latos.
   Mani vienkārši ļoti interesē, ko Jaunups visiem tiem ziedotājiem ir sasolījis. It īpaši tiem būvniecības uzņēmumiem, kuriem nereti sanāk vinnēt valsts pasūtījumiņus. Vai arī, nez, kāda interese bija Rietumu Bankai un 4Finance - varbūt likumos nav kāds noderīgs teikums vēl ielikts, ko?
   P.S. Toties varbūt tiksim pie "MarsiešA hronikām" latviešu gaumē :D


Скопировано с http://egils.dreamwidth.org/1077596.html .
Tags: 3lv, ciba, latyshskyj
Subscribe

  • Из моих комментов на фейсе

    Один латвийский русскоязычный объявил, что латыши генетические трусы, оттого и не скорбят по павшим под Сочи бойцам идеологического фронта (я…

  • О наших "нацистах"

    В связи с поставленным в Латвии мюзиклом о Цукурсе, легендарном лётчике 30-ых (я о нём уже писал): из последних твитов молодого политического…

  • Ну слово в слово о референдуме за сохранение СССР.

    Из сейчас читаемого "Мы все — большая семья и можем жить в согласии при условии взаимного уважения и сохранения своей оригинальности. Европа — это…

  • Post a new comment

    Error

    Anonymous comments are disabled in this journal

    default userpic

    Your reply will be screened

    Your IP address will be recorded 

  • 0 comments