egil_belshevic (egil_belshevic) wrote,
egil_belshevic
egil_belshevic

Улофф - латышское

   tīra māja ir izniekota dzīve

  Bet vēl es tikko cibās izlasīju frāzi "profesionālās spinātu sēklas".
Tagad es esmu redzējis visu.

   kolēģes
   Ar vienu apstākli es nebiju rēķinājusies, nākot strādāt uz krievu nacionalitātes kolektīvu (55 darbinieki). Šī mentalitāte atzīmē gandrīz visus Valsts svētkus, vēl klāt krievu nacionālās atzīmējamās dienas un latviešu tāpat...tā, it kā tā būtu pēdējā sanākšana kopā!
   Par to, ka dzeršanā es nespēju turēt līdzi krievu dāmām, es jau pārliecinājos.Un šeit minēju.
   Bet šodien pārliecinājos, ka arī ēšanā un mēles kulstīšanā es vienkārši neturu līdzi...

   nosmakt var (nu vai arī gulēt gultā un skatīties sienā). drausmīgi, ka var jau staigāt t-kreklā, bet nav normālas dabas. vājprāts.
   p.s. man pat šķiet, ka tas varētu būt pietiekams iemesls, lai pēc vazāšanās pa Skotijas kalniem, nevis paliktu Londonā, bet dotos atpakaļ uz LV

   Hmmm .......
Šī mazā piektdiena beidzās ar to, ka ārdoties pie wonderlast king ietriecos logā un uzšķērdu sev sānu. Ceru, ka tas netraucēs rītdienas darba pārrunās.

   Ohoho - mēs ar Kaķi būsim divvientulībā līdz pat svētdienai. Ohohoho :D
Taisnības labad jāsaka, es šobrīd nesaprotu, kurš no mums šādā situācijā cietīs vairāk...
   Teikšu, kā ir - savu mūžu neesmu redzējusi tik kretīnisku kaķi kā tas, ar ko dzīvoju kopā. Rau, īsumā izklāstīšu galvenās Kaķa problēmas, lai es viņu varētu atzīt par kaut cik patīkamu:
1) Kaķis mēdz būt visur - gultā, zem gultas, uz skapjaugšas, uz galda... un, jā, arī ledusskapī.
2) Kaķa visatļautība un bezkaunība acīmredzami vājās audzināšanas dēļ ir tieši tik liela, ka Kaķis itin nemaz nekautrējas kāpšanu un galda un ledusskapī veikt kā publisku aktu - mēs zinām, ka visi kaķi kāpj uz galda - viņus parasti nodod leciena troksnis, ko dzirdam no blakustelpas, un pēc tam atstātās pēdiņas vai saburzītais galdauts, bet šis Kaķis to dara atklāti, bez jelkādas kaunības un bez aizturēm. Būtu vismaz izskatījies vainīgs.
3) Kaķis ir tieši tik negausīgi rijīgs, ka mēdz ķeksēt ēdienu laukā no rokām, šķīvja utt. un to skaļi pieprasīt ar visai kaitinošiem, monotoniem ņaudieniem.
Un visbeidzot:
4) Kaķis nav mans. Šis ir būtiski, jo visticamāk tad es viņam to visu piedotu. 

   Sabiedriskajā transportā novēroju mātes, meitas un ~ 3gadīga mazdēliņa sarunu, kas tika risināta īsi pirms izkāpšanas. Māte pārmeta meitai, ka mazbērns ieģērbts nederīgā apģērbā - bikses esot par mazu un noskretušas. Meita atcirta, ka viņa vēl tikai grasās pirkt jaunas bikses un, ka varbūt pārmešanas vietā māte varētu piedāvāt kādu savu risinājumu. Māte bilda, ka viņa jau ir piedāvājusi iedot viņas īpašumā esošas bērnu bikses, lai mazbērnam nav šitādam jāstaigā. Meita atbildēja, ka piedāvātās bikses esot meiteņu, viņa nemūžam savam dēlam nevilkšot meiteņu bikses, jo - vai tad māte to grib? - ka bērns izaugs par *manierīgs žests* to tur...
   Man iestājās mērens wtf, jo konkrētā persona, kas, tā teikt, audzinās savam bērnam vērtības, bija persona, kas 14 gadu vecumā, svētdiensskolas laikā turēja apkamptu tualetes podu un korķēja saistībā ar svaigi iestājušos grūtniecību.

   par pasaules lāpīšanu
   Judaism has this important phrase/concept/slogan/life motto from the third-century-ish text Pirkei Avot, which goes: Lo alecha hamlacha ligmor (it’s not to you to complete the work of repairing the world) v’lo atah ben chorin l’hivatel mimena (but neither may you desist from it). You won’t be able to fix the world by yourself, or in your lifetime, but that doesn’t absolve you of responsibility to work towards it.
   (Lāpīt pasauli nav tavs pienākums, bet neviens nevar tevi no viņa atbrīvot.)

   Braucām vakar autobusā uz Juglu. Bērni sēž- klusi un rātni, kā mamma mācīja, es stāvu ar muguru pret salonu un skatos pa logu. Bariņš jauniešu zirgojās pa visu autobusu, mudās, jēlos jokus atkārto pa divām reizēm kā pārauguši teletūbiji, čamda meičām cičus, mētā bundžas un visādi citādi izpaužas, bet man ta kas, kurš gan dzīvē nav bijis idiots (tas, kurš nav bijis, iespējams slimos vēlāk un smagāk, kā ar vējbakām), ne es tagad sākšu uz viņiem vāvuļot kā durvīs iespiesta čivauva, ne purpināšu aktušausmas zem deguna, nedz vispār likšos traucēta. Bet tad kaut kāda perversa joka spaisloģiskā ķēde noveda viņus līdz mana dēla apspriešanai, kaut kādi "paska, paska uz to mazo puisīti, viņš smaida kā izvirtulis utt". UN TAD es lēnām pagriezos un vienkārši paskatījos uz viņiem ar TO seju (no kuras dažiem maniem pazīstamajiem vienaudžiem ir bail kopš bērnības), viss, jauniešiem šķiet gandža no organisma momentā izvējoja un atlikušo ceļu viņi skatījās grīdā un autobusā valdīja kapa klusums.

   dokumentu kārtošanu arī esmu aizlaidusi pašplūsmā: nes mani, papīra upe, bet es tikai gulēšu ar maijpuķīti pie nāss.

   Spēlējam veikalos.
L.: "Man, lūdzu, šokolādes pienu un apelsīnu sulu. Cik tas būs eiro?"
O.: "Bet mums ir tikai govs sula".

   Es arī biju noķērusi to pašu fakino "nu tik kārtosim māju" bacili, ko daudzi citi cibiņi. Novācu ne tikai galdu (kas pats par sevi jau ir varoņdarbs, ja), bet arī to čūsku midzeni skapī, nu, precīzāk, vienu no vairākiem čūsku midzeņiem.
   Starp visu citu atradu vienu no daudzajām "Mirušie nepiedod" plāna iterācijām, izskatās, ka es esmu bijusi ārkārtīgi savākts autors, kas šitai lietai nopietni pieiet, ar krāsainām līmlapiņām n shit; es pat nezinu, kas mani tajā visā pārsteidz vairāk - ka tā ir bijis, ka ar visu to tā grāmata ir tāda miskaste, vai ka man kādreiz ir bijusi situācija, kurā es varu līmēt līmlapiņas un neviens zīdainis man nerauj to visu no rokām ārā un nebāž mutē.

   Olas. Un vistas.
   It kā vienkāršais, no bērnības zināmais jautājums par vistu un olu, kuram vajadzētu simbolizēt pilnīgas izziņas neiespējamību, ir ļoti principiāls, jo cieši skar ticības lietas. Kreacionistiem pilnīgi skaidrs, ka pirmā bija vista, kamēr evolūcijas teorijas piekritējiem nedrīkstētu būt šaubu, ka ola tomēr.
   Bēdīgākā ir gaiļa loma šajā visā. Totālā feminisma un matriarhāta pārņemtajā pasaulē par gaili jautājumu nav.

   zinātājiem
sakiet lūdzu, vai vārds блядейство ir augstāka stila nekā ierastais блядство?

   šodien tomēr bijām zoodārzā. vakarā A. jautā mazajai, "Tev patika zvēru dārzs?", "jā", viņa saka. "un kurs zvērs tev patika vislabāk?", "kaķis".

   Nežēlīgās spēles
Atveru draugiem.lv. Mani profila jaunumi:
   Misters Tādsuntāds
Nāca cīnīties un palika bez olas.

   ko mums māca viss šis stāsts par šarlu de gollu
protams, vispārējais valsts varonis un vēstures kaldinātājs
   taču bez visa šī otrā pasaules kara paskatīsimies uz de gollu no miera pozīcijām
sirms psihopāts (viņs jau tajā laikā bija pirmā pas. kara veterāns), imperiālists, militārists, kas staigā pa ielām ķērkdams 'ar kādu figņu jūs nodarbojaties, tankus vajag būvēt! daudz tanku!'
   ar kuru oficiāli vispār ikviens jebkādas oficiālās pārrunas atteicās vest (vienīgais, anglija iedeva naudiņu, jo tolaik sūdīgāk par višī režīmu vispār vairs nebija iespējams izskatīties), sākot no čadas, beidzot ar psrs, kura kaut ko oficiāli ar francijas dižatbrīvotāju tikai pēc kapitulācijas uztusoja
vienīgie, kas atrada kopējo valodu - radikālie komunisti un sīrija
   tas ir, lūk, iedomājieties tagad šādu pilsoni, kurš staigā pa ielām, un kura vienīgie draugi ir kreisie teroristi un sīrija (un vēl kaut kādas apšasubāmas naudas no mi-6)
varētu teikt, ka zināmajā kontekstā valstij ir ārkārtīgi vajadzīgi šādi cilvēki
no otras puses varētu teikt, ka tieši šādi cilvēki arī šo kontekstu veido, thhh

   Šodienas darba uzdevumā ir stādu nogādāšana uz trim mežniecībām - Ābeļu, Preiļu un Dagdas.

   Ziemā gan es te negribētu braukt!

   Garām Kristus Karaļa kalnam.


   Medmāsas bērns prasīja viņam uz muguras uzrakstīt teikumu: Mamma ir darbā, mājā viss ir mierīgs, pleeka sēž pie datora un skatās Grinču. Viņš atnāk (Grinčs) un mēs viņu nositam.
   Tulkoju kā bērna pieradumu, ka mamma prom, un ka es pie kompja biju sastopama. Un ka mājā mierīgi tāpēc, ka viņi guļ. Citādi būtu ne tuvu klusumam. Taču vien mans tulkojums.
   Par Grinča nosišanu gribēju iebilst, taču, iespējams, ka pat bez nopūtas, visu tā arī uzrakstīju kā prasīja

  palēnām, ar pārtraukumiem lasu indonēziešu autora grāmatu, un tā ir ļoti jocīga. tai ir milzīga enerģija un viss tajā piepildās uzreiz - kā tad, kad džini izpilda vēlēšanās- bez intrigas un mīklas pa vidu: ieraugu meiteni, viņa uzreiz manī iemīlas, mani uzaicina visdārgākajā mājā un liek pie kājām zeltu un lūdz palikt, lai arī es esmu pilnīgs sūds ar neskaidru motivāciju. bet tas ir tikai sākums, pēc tam viss aiziet fraktāļos. vai arī - viņi ieiet mājā pa durvīm, iziet tai cauri uz pagalmu, un tad jau soļo pa prēriju un tur ir pilsētas un ielas, bet tas joprojām ir mājā. es nezinu pilnīgi neko par indonēziešiem un viņu kultūru, bet man top skaidra tā sajūta, kā ir domāt un būt indonēzietim - no stāstījuma plūduma, nevis tikai no sižeta. un tāpēc man liekas, ka ir ļoti svarīgi, ka tiek tulkota literatūra no visādām tālām, mazām vai izbijušām zemēm un valodām. un ka tā tiek rakstīta šajās valodās.

   Šodienas instruktāžas paziņojumi skolas radio par uzvedību rītdienas pasākuma laikā man lika sasmaidīties. Viena no pasākuma organizatorēm nāca klajā ar absolūti ģeniālu vēstījumu par to, ka pilngadīgajiem smēķētājiem savi izsmēķi esot jāmet atkritumu urnās. Viņa gan neko neteica par nepilngadīgajiem, kuru tur būs nospiedošs vairākums (jo divpadsmitie, no kuriem daļa jau ir pilngadīgi, paliek skolā). Nu labi, nav jau nekāds noslēpums, ka daudzas skolotājas un skolotāji smēķē trakāk nekā siltumtīklu skursteņi, taču tik publisks atgādinājums viņām un viņām par to kur jāliek izsmēķi man salikās varen jautrs.

   Jou, jou, jou, manā kontā jau otrais noskrietais orientēšanās pasākums! Atkal visus punktus atradu un atkal nepaliku pēdējais. Labi. Bet skatoties uz manu orientēšanās stiliņu, laikam uz kaut ko vairāk cerēt šobrīd ir nereāli - tikai atrast visus punktus un iekļauties laikā, līdz kuram sāk novākt kontrolpunktus un organizatori iet mājās. Mans stiliņš ir tāds, ka es skrienu, skraidu, meklēju, aizskrienu, atskrienu, aizskrienu apskatīties, kas ir aiz līkuma (tā, tīri drošībai), tad atskrienu atpakaļ, labāk lieku reizi paskriet un palūrēt, nekā kaut kur globāli kļūdīties. Tā nu es skrienu. Vairums ļaužu nemaz neskrien un tāpat ir daudz ātrāki par mani, jo viņi prot orientēties, viņi redz to, ko es neredzu un sajēdz to, ko es nesajēdzu, viņi vienkārši pārvietojas pa mežu izvēloties īsāko un ātrāko ceļu, kamēr es skrienu kā tāds āpsis. Es vispār brīnos, ka es ar savu piekopto stiliņu vispār spēju atrast kaut kādu sīku, oranži baltu plastmasas gabalu, kas ir kaut kur ellē ratā mežā. Turpmāk es varētu skriet mazākas distances, bet pārvietoties pēc jēgas un būtības, mēģināt izprast to pasākumu, nevis skriet, kā to patīk darīt man. Šoreiz atkal vairākas reizes aizskrēju tālāk, nekā bija vajadzīgs un pēc tam nācās desot atpakaļ. Bet ok, galvenais, ka visu atradu, par to baigais prieks. Distances otrajā pusē arī radās tāda interesanta atskārsme, ka es tikai ļoti aptuveni saprotu, kur atrodos, brienu pa kaut kādu purvu, bet man nav nekādu šaubu, ka es neapmaldīšos un atradīšu nākamo kontrolpunktu, par spīti tam, ka pat neeju tieši tajā virzienā, kurā man vajadzētu iet (ja es būtu tāds vidēji normālais orientierists). Bet vispār, prieks par veikumu.

    par konsekvenci
   Tāpat vien, aizdomājos, vai mediju fīrētāji vispār tā nepadomā par raidījumu savstarpējo saderību programmā? Fonā skan rādžiņš, kur ar patosu kā īpaši pozitīva tiek izsludināta ziņa, ka Ventspilī nolemts ieviest vienreizēju bērna piedzimšanas pabalstu, ko varēs saņemt visas tikai Ventspilī deklarētās ģimenes. Un tad uzreiz nākamais sižets, kurā Rutkēvičs (šaurākās aprindās zināms kā Rutku Tēvs) klūp virsū Misteram Tventijam (šaurākās aprindās zināmas kā Andris Ameriks) par kaut ko, ka lūk, ja RD kauč kā atvieglo dzīvi Rīgā deklarētajiem, tad tā esot cūcība, vienlīdzīgo pilsoņu dalīšana rīdziniekos un nerīdziniekos, tb klajš Satversmes pārkāpums. Būtu starp abām ziņām kaut pieklājibas pēc reklāmas pauzi ielikuši. Interesanti, vai sāks vākt parakstus, lai aizliegtu Ventspils domei šādu nelietīgu pilsoņu dalīšanu? :)
   Diemžēl, mūsu politiķi jau sen pārliecinājušies, ka aplaußt raggus Lembergam ir pilnīgi bezcerīga operācija.

   Ja dzimšanas dienā tevi apsveic vecāki, brālis un swedbank, tad ir dirsā, mīļā.

  Teikšu dzejā - ēdu rīta oliņu, šķirstu elektro dzelteno un saņemu boliņu. Policija sašutusi par linčotājiem, kuri nodedzināja auto. Ok, msjē Policija, kam gan negadās sašust: "Tā vietā, lai atturētu paziņas no nozieguma izdarīšanas un meklētu ugunsdzēšamos aparātus, apkārtējie velk ārā tālruņus un «varonīgi» filmē notiekošo." Es tikai atminos, ka nesen Policija gandrīz vai uzskatāmi tīksminājās par jauno psihoaktīvo vielu tirdzniecības vietu dedzināšanu un pilsonisko iniciatīvu. Tāda, lūk, morālā ekonomija.

   Lieldienu brīvdienās dzimtajā mazpilsētā aizriteņojām uz centrālo rotaļlaukumu.
   Atmiņās tā ir jauka, mazliet ēnaina vieta parka malā. Daudz soliņu, forši rotaļlaukuma elementi utt.
   Realitāte šokēja.
   Kritiski zems smilšu līmenis - sviras tipa šūpoles stāv bīstamā 45 grādu leņķī, vietām atsedzies zem konstrukcijām esošais betonējums. Daži elementi daļēji vai stipri bojāti, tai skaitā smilšukastei trūkstošās malas vietā vaļēja koka brusa ar pāris cm garu naglu. Gan rotaļlaukuma elementiem, gan soliņiem gandrīz pilnībā nodilis krāsojums, vismaz vienam soliņam trūkst daži dēļi.
   Notināmies ļoti ātri. Bija reāli bail, ka meitenes traumēsies.
   Tikko savas brīvminūtes lietderīgi izmantoju un aizsūtīju ēmailu atbilstošā novada domei.
Ķipa - tas pie jums tā domāts, vasaras sezonu gaidot, ja? Droši un patīkami visiem, mhm...
   Mani fascinē, ka pilsētā ir kādi 8000 iedzīvotāji, daudz vecāku ar bērniem (tādus redzējām arī laukumiņā), bet laikam jau nevienam tā īsti neinteresē, kādā vidē bērni dzīvojas, vai arī "ko tad es, gan jau kāds cits patirinās domi". Tipiski latviešiem. Bet dzimtajā pilsētā latvieši absolūts vairākums...
   Laikam A sāk atdzīvināt manas slāvu (un citu virzienu arī) saknes.
   --- nu, Brukselē bērni spēlējas arī reāli samīztos un stikliem piemētātos laukumos, kas Rīgā (mūsdienās) būtu licies neticami. aprakstītais Ziedoņdārzs salīdzinoši ir spodrs karaļnams. salauztas iekārtas gan neesmu redzējusi, bet tas ka namiņos guļ bomāri un smilškastē smiltis reizēm grūti atrast - tas gan. bet spēlējas tik un tā - nav lielas izvēles, kur citur iet.

   Opā. Pārsteigums. No restorāna Menora tik vien kā uzraksts "kondicionēts gaiss" palicis pāri. Tagad tur konditoreja un picērija.

   pirmā telefona saruna ar radio žurnālisti par raidījumu, kurā piedalīsimies. pēc manu kolēģu liecībām, es esot krietni pārteikusies un pateikusi ''sapisusies'' tā vietā, lai pateiktu ''sapinusies''. es, protams, to neatceros.

   live action
lol, tikko pretējās mājas durvīs, kur tie kaimiņi, kas vienmēr klausās skaļo mūziku, ietesās 6 menti, izlauza durvis, laikam neatrada, ko meklēja, izskrēja uz ielas un aiznesās tālāk

  Vai es, pieaudzis cilvēks, varu sākt mācīties rakstīt? Nepretendēju uz dzeju un daiļliteratūru, bet ceļojuma aprakstu vai saliktu sakārtotu viedokli par lietām? Vai ir kāds, kas man var pateikt kaut ko priekšā?

   NiN koncerts bija brīnišķīgs. Baidījos, ka būs drausmīgi daudz cilvēku un būs kaut kāds mega šovs. Bet paldies dievam nebija ne viens ne otrs. Taču viss bija tik ļoti pedantiski un perfekcioniski izdarīts, ka visu koncerta laiku man metās patīkama zosāda no tā vien ka nav kur piesieties.
Tai pat laikā nebija sajūtas, ka tiek 'tupa atspēlēts repertuārs'. Un runājot par gaismām gaismiņām šovu šoviņu, nekā grandioza un liela tur nebija, tieši pretēji, ar zemajām paneļgaismām tikai dažus metrus virs skatuves, tika panākta pusintīma omulīga istabas sajūta lielajā patukšajā arēnā. Koncerta beigās gaismas jau atradās ārpus skatuves skatītāju virzienā(liekas ka tai joslā starp skatuvi un žogu) un skatītāju telpa jau pavisam bija ievilkta skatuvē. Par dziesmām - nu ko tur teikt, Reznors. Bet to glitchīgo rhythmnoise'īgo interlūdi gan es negaidīju. Tā bija ļoti skaista, nu tā itkā paņemtu to sarūsejušo amatieramatnieka podu kas ir imminent/converter/u.c. materiāls un no tā meistars uztaisa izstādē liekamu mirdzošu priekšmetu. Vispār tas koncerts atgādināja tādu kā ekskursiju uz kādu džērman rūpnīcu - NiN gadu gaitā ir kļuvis par industriālās popmūzikas augstākās kvalitātes fabriku. Viss pēc ГОСТ'iem, taču dvēseles palicis maz. Bet man pohuj, nevar visu laiku klausīties tos kam ir 'pa īstam' un 'ir ko teikt', gribas arī redzēt līdz kādai perversai tehniskai ekscelencei var novest šo topiku.
Oj gandrīz aizmirsu pieminēt skaņu, man kā cilvēkam kuram skaņas faktūra nāk pirms aranžējuma, ļoti svarīgi ir lai skanētu ideāli.(nu izņemot lo-fi diy un visādus vemjošus pankus, kur skaņa-sūds piederas pie auduma, un tā ir viņu skaņas faktūra). Šis koncerts bija vislabāk apskaņotais koncerts uz kuru esmu bijis latvijā, un iespējams arī ārzemēs. Visu varēja dzirdēt un nekādi artefakti neparādijās ne zemajās joslās, ne augšās. Saglabājot spiedienu.
Un jā, deviņdesmitajos es nebūtu aizgājis uz šādu koncertu. Mazāk tā dēļ ka naudas nebūtu, vairāk tā ka uzskatīju ka visi cilvēki kuri labprātīgi iet uz vietām kur daudz cilvēki un satiek citus cilvēkus ir lohi.(jo īsts undergrounds nīst un cieš vienatnē)
Vakar pēc koncerta prasijās kāds properlīgāks āfter-sēdējiens, bet tikai daži uz to pavilkās un kaņepē mūzikas fōns bija graujoši degradējošs.

   viss labais vienmēr jāpalaiž garām
"pizģec, Renčik, vakar nin koncerts bija tik dievīgs, un tad Heta mūs aizveda uz pareizticīgo baznīcu Pokrova kapos, ko viņa restaurē un Ilze spiegdama aizlīda aiz altāra..."

   Šodien vīrietis uz randiņu neatnāca. Savādi, bet man tā pirmoreiz notiek. Man bija čoms, kurš regulāri atnāca uz tikšanos pēc 3.5 stundām, bet atnāca. :D
   Kaut ja tā padomā, to pusstundu šodien lietū nostāvēju smaidīdama. Es sev likos komiska. Tās pusstundas laikā pārdomāju visu savu randiņu/tikšanos pieredzi vispār.
   Laikam vislielākais abloms jebkad man bijis 18 gadu vecumā. Ar meiteni sarakstījos "draugos" trīs gadus, runājām par literatūru, līdzīgu bērnību un nākotnes sapņiem. Un ikdienas dzīvi, protams. Kad satikos ar viņu beidzot, izrādījās, ka viņai prioritāšu augšgalā ir ballītes, puiši, kokteiļu jaukšana un koncerti. To visu viņa bija noklusējusi. Man tajā laikā ideālais attiecību modelis bija platoniska draudzība ar siltām brokastīm gultā un divu kaķu iegādi.
   Bet vispār mana randiņu/tikšanās specifika ir savāda - es nelietoju mobilo telefonu, es nedodu savu bildi, vienkārši sarunāju vietu, kur tikties. Nu vecumu jau pasaku, lai nedomā, ka man 17 :D
   Un vienmēr man bija izdevies šādi satikties. Pēdējoreiz tādā variantā bija lieliska tikšanās, kad teātra muzeja dārzā notika koncerts. Atpazinu viņu pēc enerģijas, viņa mani arī, sākām runāties par to, ka jāmīl kukainīši, un, ja sirsenis lido, tad tas nav jādzen prom, bet jārada ap sevi laba aura, lai neiekož.

   Es vispār daudzus latīņu spārnotos izteicienus dzimtas ģerboņiem varu sacerēt, ja nu kādam vajag. Sick transit gloria mundi, deux bolderaya pax canalos zunde. Vai, piemēram, Ubi bene ibi patria, uebi toyota camria.

   Dzeru alkoholisku ķīmisku savienojumu, kurš ir kā mans pašreizējais atvaļinājums-pilnīga huiņa, bet garšīgs. Fonā skan draņķīga eirovīzija, kur manas simpātijas palika meičai no Zviedrijas un ik pa laikam nosmird piegulētāja kungs, pret kuru kārtējo reizi sazvērējusies visa pasaule. 

   Šorīt no rīta [profile] hotai ziņoja priecas vēsti: dzimtā Valmiera pilsētas svētkos uzaicinājusi dziedāt Boney M. Tiesa, pirmā sajūta mazliet atsala, kad palasījos sīko druku. Izrādās, tas ir apmēram tāds pats Boney M kā Abibos vai Nice krosenes, tikai ar to starpību, ka šīs Abibos krosenes ražojusi ģefka, kas kādu laiku strādājusi Adidas fabrikā. Bet kāda gan tam nozīme! Svarīgi ir tas, ka Valmierā būs zaļumballe ar ķipa Boney M, kas noteikti būs ļoti glauna zaļumballe. Es jau spodrinu laka kurpes un buktēju trennuškas.
   Un vēl 4. maijā Valmierā bija kaŗaspēka parāde, ja! Ar helikopteru, izpletņlēcējiem un iznīcinātājiem (Polijas, bet tas nekas, Polija vispār izvirzījusies par pārliecinošu postpadomju valstu trieciennieci).
   Žēl, ka abas lietas kaut kā nevarēja saķibināt kopā, kaŗaspēka parāde, kuŗā soļotu ķipa Boney M, būtu vienkārši neticami brīnišķīga izprieca. Bet arī tāpat ir diezgan iespaidīgi.

   O, es varu pastāstīt nesenāko situāciju, kur nesu latviešu kultūru pasaulē.
   Tātad, riteņu labošanas kārtējā nodarbībā, sajaucamies grupās, manējā ir divi džeki un es. Uzdevums - noņemt klaņus un monobloku. Pirms tam mums visu parāda un paskaidro. OK, noņemam klani braukšanas pusē, izskrūvējam to skrūvi vidū, atskrūvējam monobloku. Taču otrā pusē, Kips, kurš cenšas atskrūvēt monobloku, kaut kā baigi mokās, nevar atskrūvēt. Izrādās, ka pēc klaņa noņemšanas aizmirsts atskrūvēt to vienu citu skrūvi, lai varētu ķerties pie monobloka. Kad problēmas sakne atrasta un monobloks beidzot ir ārā, es tiem saviem grupas biedriem saku: "Džeki, latviešiem ir viens baigi labais teiciens, piemērots šādiem gadījumiem, rupjš, bet es jums vienalga pateikšu."
  Tā es viņus iepazīstināju ar: "Cita diršana, kad bikses novelk!"

   Nez, vai gadījumā nebija nevietā, ka es šī rīta lekcijā pateicu, ka, man šķiet, ka sliekai ir vairāk emocionālas inteliģences, nekā vidējam izglītības darbiniekam, pēc tam, kad biju pateikusi vēl šo to citu, turklāt, to sakot, manas kājas bija uz krēsla.

   un tā es nomiršu viena un manus kaulus apgrauzīs kaimiņmājas ielu suncīši un kaķīši.

   Šī būtu pilnīgi cita pasaule, ja valsts nosaukuma vai vārda "valsts" vietā tiktu saukti tikai konkrēti cilvēki. "Par mums rūpējas" nevis "valsts", bet gan konkrēti sētnieki, konkrēti būvnieki, konkrēti ārsti, konkrēti skolotāji; nevis Krievija uzbrūk Ukrainai, bet gan konkrēti džeki ar konkrētiem vārdiem un uzvārdiem slepkavo un biedē citus konkrētus džekus, jo viņus tik dziļi aizkustinājis Vladimira Putina un viņa draugu koŗa pantiņš un piespiedu verdzības/parāda zīme "rublis". Mums jāmīl nevis "valsts", bet gan konkrētie politiķi, kuri apgalvo, ka šo "valsti" pārstāv - kaut arī neviens šo brīnumaino zvēru "valsts" nekad nav redzējis. Valsts nepastāv - tā ir jebkuram dievam līdzīga fikcija, kuru izgudrojuši tās priesteri. Lietojot vārdu "valsts" kā kaut ko pastāvošu apzīmējošu, ļaudis ir ne mazāk aizspriedumaini, kā paužot ticību "Dievam","grēkam", "ellei", "paradīzei", "Jēzum", "svētītajam ūdenim" etc.
Valsts ir ideja, kuras vārdā aptīrīt tos, kuri nesaprot, ka tā ir tikai fikcija, tikai noziedznieku atruna, milzīgs lohotrons, kurš spēj darboties tikai tāpēc, ka nevienam nepietiek dūšas pateikt, ka "karalis ir pliks" jeb - "valsts nav", "valsts neeksistē", "valsts ir fikcija, kura nodara reālu kaitējumu miljardiem cilvēku".

   Humora izjūta ir saistīta ar spēju abstrakti domāt. Ne velti šim internacionālajam vārdam latviešu valodā ir apzīmējums, īpašība - asprātīgs. Labs joku plēsējs ir tāds, kam ir ass prāts - tāds, kuram ir laba valodas izjūta, plaša kultūras zināšanu bagāža, ātra reakcija, spēja noformulēt domu. Un pretī jābūt tikpat asu prātu apveltītam, stipram kombinatorikā, lai ātri izkalkulētu kalambūru, slēpto atsauci. Un humors ir šķirisks. Zemāks IQ objektīvi vairāk operē fizioloģiskā līmenī, tajā līmenī, kur dažādu kultūru un pieredzes cilvēki īpaši neatšķiras - līdz ar to zemjostasvietas joki un uz instinktīvajām, arhetipiskajām bailēm spēlējošais humors ir saprotami jebkurā vietā pasaulē (daudzu tautību bērni, tomēr sapnis par mieru mums viens). Mainoties vecumam arī mainās spēja saprast, uztvert, sajust humoru - pēc sevis redzu. Tas nozīmē, ka humora izjūta ir trenējama tāpat kā spēks, izturība, prasmes, atmiņa.
   Kad par kritēriju saderībai un sapratnei min saskanīgu humora izjūtu, tad tas patiesībā nozīmē vajadzību pēc līdzīgām kognitīvajām spējām - līdzīgu domāšanas ātrumu. Domāju, ka diviem nūģiem šahistiem vai programmētājiem atrastos par ko kopā pasmieties, ne tikai atsaucoties uz profesionālās zināšanās balstītiem kōdiem vai slengu un solidaritāti.
   Avothui. Galda hokejā mums visiem ir trenēts domāšanas ātrums, bet savu mūžu neatceros, kad daža laba būtu smējusies par maniem jokiem...

   Ja par iekšpolitiku - nedaudz piedomāju pie atšķirībām starp, lai arī nosacītajām, bet tomēr divām kopienām. Ir gadījies, ka kāds no latviešu draugiem vai paziņām ir lepojies ar to, ka viņa vectēvs vai vecvectēvs, vai tantes krustmātes brālēna bērnības draugs otro pasaules karu vai tā daļu ir pavadījis Padomju Armijas rindās? Iesaukto taču nebija mazums. Aber lepojies par to, ka kāds no radiem visa veida vērmahtos dienējis? Tas tā interesanti.

   Šodien noskatījos izklaidējoši informatīvo šovu "Provokācijas un skeletu meklēšana skapjos".
   Edit: Ui, kļūdījos ar nosaukumu, patiesībā redzēju Eiropas parlamenta vēlēšanu diskusiju "Izvēlies nākotni! 8 krēsli".
   Es noskatījos priekšvēlēšanu diskusiju, jo vēlējos gūt kaut kaut nelielu priekšstatu par vēlēšanu kandidātiem un viņu piedāvājumiem un prioritātēm. Un godīgi sakot, es biju vīlies. Un nevis par kandidātiem (pārāk maz info, lai izdarītu objektīvus secinājumus - subjektīvo viedokļu visapkārt ir pietiekami daudz), bet gan par paša raidījuma formu. Atļaušos salīdzināt šo priekšvēlēšanu raidījumu ar Nagijeva šova "Greizie spoguļi" un blūza koncerta krustojumu.

   Visi tie literātu konkursi, visi semināri-aicinājumi-gada balvas-kultūrkapitāli, viss tas, par ko nāk valsts nauda un atzinība, tas viss ir tāda sistēma, kas tevi izmaļ cauri un aprij - es mēģinu tikai pa maliņu, tā piesardzīgi, varbūt pat kādu izdosies izvilkt ārā - bet sistēma gaida ar milzīgiem žokļiem un HLAPC, žokļi aizcērtas, un katru reizi tu domā, kurā pusē tu esi, vai šoreiz ir izdevies izsprukt cauri sveikā (vai tad, ja tu neizspruktu cauri sveikā, vai tad tu to pamanītu?)
   Visi tie cilvēki, kas ir atkarīgi no valsts naudas un ļauj, lai tā valsts nauda, šī vajadzība pēc atbalsta, pamazām viņus saēd (un man nav nekas pretī pret to, ka kultūrai dod naudu, vai pret to, ka cilvēki piesakās uz naudu, vai ka viņus atbalsta, whatever, es pati laiku pa laikam iekuļos kādā projektā ar valsts naudu fōnā) - vienkārši pienāk viens mirklis, kad viņi par to sāk domāt kā par vērtību, "valsts iedeva naudu, značit esmu vajadzīgs, neiedeva naudu, značit neesmu vajadzīgs"
   Un tad tie cilvēki, kas kaut ko lemj, visās tajās konkursu žūrijās (jess, jess, es esmu konkursu žūrijās), vienubrīd tas ir hihi haha šito izaudzināsim, šito profilaktoriski nepaņemsim, lai raksta dzeju, whatever - un tad vienu brīdi HLAPC un cilvēkam tiešām šķiet, ka viņš ar savu žūrijas lēmumu kaut ko izšķir, saproties, citu dzīvēs, ka tam ir kaut kāda reāla un fundamentāla nozīme to autoru dzīvē, da sūds par autoriem, tam ir fundamentāla nozīme latviešu literatūras nākotnē
   Un tad vienā brīdī HLAPC un autoriem arī šķiet, ka tam ir kaut kāda nozīme, un neviens jau neslēpj, ka literatūras vērtēšana ir subjektīva, un ko viņi no tā secina - nē, ne jau to, ka tas viss ir bulšits un fufelis, teijāteris dīķa maisīšanai; viņi secina, ka vajag pielabināties, izkalpoties, iepatikties vai vismaz turēt muti un nelekt acīs; un arī man ir tāpat, gribas turēt muti un nelekt acīs - es gan sev mēģinu teikt, ka vienkārši tas cilvēks mēdz skaļi un nesakarīgi kliegt un man riebjas, bet varbūt tur ir kas vēl
   Un tad pavisam skumjš HLAPC - kad tie autori, kurus sistēma ir izspļāvusi kā liekus, kā neērtus, kā nevajadzīgus - nē, protams, ne visi, bet daļa no viņiem kārpās atpakaļ, dusmojas, sūdzas - kāpēc mani neviens neaicina, kāpēc mani neviens nepasludina, kāpēc mani neviens nemīl - nu par ko? Tu esi labā kompānijā, jā, patiešām labi autori ir ārpus sistēmas, tā vienkārši ir (un daži saka, hmmm, varbūt varētu taisīt paši savu sistēmu, mums to viņu veco sistēmu nevajag, bet mēs uztaisīsim tādu maziņu un pašaprīsimies)

   ai, nu bet to fashistu sveetku deel man nebija, kur apstaaties un bija jaaiet viniem gaaraam. rrrrr. rrrrrrrrrrrrr. te ir arii manas cilveekmiilestiibas beigas, naavi tam piemineklim.

   Mani devītais maijs kaitina ar to, ka Torņakalnsā tad visādi citādi parastā darbdienas vakara vilcienā mājup salien pilns, pilns vilciens ar visādiem tādiem. Tādiem ar simboliņiem un krustiņiem, sarkanām sejām, pudelītēm, avīzēm un papīrīšiem, pacilātām sejām, puķēm, nogurušām kājām, bļaustīgiem toņiem un agresīvām sejām. Daudz tādu. Dažādu tādu. A es vienkārši gribu mājās.

   Kā mēs visi zinām, nākotne pieder valkājamām ierīcēm, nu, tur viedpulksteņiem, brillēm, tādām lietām. Diemžēl nākotne tā īsti pie mums nesteidzas, un tagadnē mums ir vai nu ierīces, kas izskatās puslīdz jēdzīgi, bet nav necik viedas, vai ierīces, kas ir gan viedas, bet izskatās satriecoši idiotiski.
   Lūk, un otrajā kategorijā nupat pārliecinoši parādījies līderis: "rokas komunikators" Rufus Cuff, kam ir — jeb, pareizāk sakot, kas ir — uz rokas piesprādzējams trīs collu ekrāns, kuŗu var bakstīt un glāstīt jebkuŗā brīdī (un tas labi, jo, ja valkāsit šādu aksesuāru, jūs interesējošā dzimuma pārstāvji jums sevi bakstīt un glāstīt neļaus). Šo brīnišķo tehnikas sasniegumu mums mēģina iesmērēt deviņdesmito gadu stilā ieturēta mājaslapa un produkta video, kur skaidri redzams, cik neticami truli tāds verķis izskatās uz rokas. Viņš jau pa gabalu brēc "Es esmu cirvis, jefiņš un īblis, neuztveriet mani nopietni, nesveicinieties ar mani un vispār izliecieties, ka mani nepazīstat". Un kamdēļ, kamdēļ, es prasu? Tādu stipri apšaubāmu ieguvumu dēļ, piemēram, var uzspēlēt Piktos putnus, neizvelkot tālruni no kabatas. Un, kā izrādās, pasaulē ir daudz cirvju, jefiņu un ībļu, jo šim dižajam komunikatoram ļaudis sametuši jau vairāk nekā ceturtdaļmiljonu Amurikas bablonu. Skumji kļūst raugoties.

  Lūdzu, nelaiziet tos lielos un krāsainos gliemežus, kas šobrīd izvietoti Rīgas pilsētvidē. No tā tiešām nav pilnīgi nekādas jēgas. Tā jūs negūsiet nekādu satriecošo psihodēlisko pieredzi; neticiet tiem, kas apgalvo pretējo un sola visādus debesu brīnumus.

  georgija lentīte un imanta-3
nē, tas nav stāsts par georgija lentīti
   vienkārši,tas bija 50-gadīgs cilvēks, uzvalkā ar georgija lentīti pie krūts, kas iedzēra 100g vodkas vietējā kafē un nokrita pie durvīm
cilvēks gulēja ideāli paralēli uz sāna kafē vitrīnai
es daudz ko esmu redzējis savā alkovēsturē, kā maksims aiziet citā pasaulē no 200, bet kaut ko tādu - pirmoreiz dzīvē
es aizgāju mājās, pēc tam atbrauca policija, kas pirmoreiz savā eksistences vēsturē pieņēma saprātīgu lēmumu - viņš kaut kad piecelsies un aizies tur, kur dzīvo
a kur viņš dzīvo? saku kafē bārmenei olgai он на територии кафе/ так отведи его куда нибудь/ куда я его отведу, рядом детский сад. ты хочешь, чтобы я отвёл его в территорию детского сада?
   nē, nu viņš piecēlās un aizgāja
   šodien ieeju kafē nopirkt cigaretes, olga saka ты не поверишь, но он опять приходил и опять выпил сто, и..
es eju atpakaļ
viņš guļ ejā starp namiem
tā ir kaut kāda psihodēlija

Скопировано с http://egils.dreamwidth.org/1053811.html .
Tags: 3lv, ciba, latyshskyj
Subscribe

  • Post a new comment

    Error

    Anonymous comments are disabled in this journal

    default userpic

    Your reply will be screened

    Your IP address will be recorded 

  • 0 comments