egil_belshevic (egil_belshevic) wrote,
egil_belshevic
egil_belshevic

Улофф - латышское 1

Всякое на латышском, стащённое с латышского ЖЖ. Первая часть.

   Bērns nopirka baltas asteres skolai. Pārdalīja kātiņu gareniski un iemērca divdaļīgā traukā ar zaļu un zilu ūdeni. Fizikas skolotājai.

  Saistībā ar pirkšanas/pārdošanas sludinājumu vakarpusē zvanīju kādam nepazīstamam cilvēkam. Viņš uz zvanu neatbildēja, taču vienos naktī no zvanītā numura saņēmu šādu īsziņu: "Medūza?".
   Uz kaut ko tādu ir ļoti grūti atbildēt, absolūti lieliska īsziņa.


   No sākuma es mēģināju laimi pie vienas meičas, ar kuru bija kopīgi paziņas. Meitene skaista, labi mācēja miegt actiņas un smaidīt. Iemesls sarunai bija tāds, ka viņu sauca tā pat, kā mani, tikai sieviešu dzimtē. Varbūt jāprecās uzreiz mums nebija, bet, manā ieskatā, tas, ja viņa būtu man iedevusi savu telefona numuru un piekritusi doties uz satikšanos būtu bijis gluži pieklājīgi un pašsaprotami. Tomēr tā gluži nenotika, numuru es nedabūju un satikšanos arī nesarunājām. Kas priecē ir tas, ka šķīrāmies smaidīgi un labvēlīgi, par laimi mani ērgļa spārni, kas dzērumā mēdz parādīties, vēl nebija atpletušies tik plati, ka es būtu sācis nesmuki runāt.
   ...Ja līdz šim mani vietējā kristiešu kopiena piecieta, man jau gan šķita, ka drusku mīlēja, tad pēc šiem notikumiem laikam, ka mums nekāda draudzēšanās nesanāks. Žēl, man patīk draudzēties. Bet, ja jūs zinātu, kādi agresīvi tie alkoholu lietojošie kristieši paliek, kad tiek apdraudētas tās viņu vērītbas, kurām viņi tomēr seko? Ui.

   Un šovakar manās mājās būs kaimiņu rīkota ballīte, kamēr es pati došos uz citu ballīti. Manas mājas ballīte solās būt bīstams un negants pasākums. Kaimiņiene jau trīs dienas staigā apkārt raudādama, viņa baidās, ka vīrieši piedzersies nejēgā un dosies klejojumos pa pilsētu, bet tie, kas paliks, droši vien visu pievems. Viņas bažas nav bez pamata, jo tieši tā notika pagājušajā gadā pavasara ballītē - vīriešu dzimuma viesi piedzērās nejēgā un tad devās kaut kādos dīvainos pārgājienos pa visu Rīgu. Ar kājām. Vienkārši tā - pieceļas no galda un aiziet. Bez somas, bez naudas, labi vēl, ja mobilais ir kabatā. Dodas jebkurā virzienā, uz labu laimi. Pēc kāda laika kāds attopas, ka viesis pazudis. Tiek uzsākta meklēšana. Noskaidrojas, ka viesis tikmēr jau gabalā - kaut kur Zolitūdē, piemēram. Vai Torņkalnā. Vai Pleskodālē. Bet kā viņu noķert un pārvest atpakaļ pie viesību galda, ja visi piedzērušies un pie stūres sēsties nedrīkst? Ha, protams, visprātīgākā rīcība šādā situācijā ir doties ar kājām pašiem meklēt pazudušo draugu.
Tā, cits citu meklējot, vīri palēnām izklīst pa Rīgu. Pagājušajā gadā vienu tādu bēgli beigās sadzina rokās Juglā. Mana māja ir pie Mārupes - tad nu iztēlojieties to attālumu!
Un, jā, - tie, kas neizklīda pa pilsētu, bet palika pie galda un dzērieniem, tiešām vakaru pabeidza vemjot.

   "Ai, sviests! Nupat hugo zvana, oi, zini, nelaime, Gintiņš tikko paņemts. Par izvairīšanos. Savākts uz menteni. Šie man zvana, kas notiek? Kāpēc? Ko tu dari? Bet man vispār tai laikā nebija dežūras, saproti? Saprotu. Lūk. Šie man tagad bļauj - dabū viņu laukā! Ko man tagad darīt, nesaprotu. Aizeju, jā, sēž čalis. Prasu, ko tu gribi? Viņš man atbild - melno tēju!"

   Nav noslēpums, ka viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc gana daudz rīdzenieku emigrē no dižpilsētas, ir tas, lai viņi gluži vienkārši nonāktu latviskākā vidē. Ievēro, cik dziļi tas ir parasto un normālo cilvēku sarunās, piemēram, runājot par kādu miestu vai vietu, vai cilvēku kopumu, pietiekami bieži tiek pieminēts vai pat uzsvērts, ka x ir latvisks, x vieta ir latviska, x vide ir latviska, utt. Manuprāt, absurds, ja jau latviešu valstī šādi jāspriež.

   Īsti džeki nelasa instrukcijas. Īsti džeki nelūdz padomu. Īsti džeki vēsi runā par verķi, kuru lauž ar nepareizajiem instrumentiem, un nepārtrauc lauzt, līdz vairs nav lieku detaļu. Tās var pieskrūvēt vienalga kur - lai tikai pārāk skaļi negrab. Īsti džeki var uzbūvēt jebko. Vēlams - jebko. Konkrētība ir mīkstajiem. Konkrētība ir fleksibilitātes trūkums. Gultni var uzskrūvēt arī uz riepas, ja labi grib. Un, ja rokas aug no pareizās pakaļas. Īsti džeki močī, līdz rokas ir vienlīdz notraipītas ar netīru eļļu, asinīm un sviedriem, un tad ar tādu augšāmceltā mesijas vienaldzību iet mazgāties. Vairs negrab. Sēdeklis vairs nav, toties ir jaunas kājas bremzes - pie zemes piespiežams sēdeklis, kas ļoti labi turas taisni starp spieķiem. Īsti džeki nevienam nemaksā. Īsti džeki visu salauž paši.

   Nu jau kādu laiku esmu aktīvs triatlona sporta veidu piekritējs un regulāri pa vakariem izpildos kādā no šiem sporta veidiem. Piektdienās un sestdienās arī esmu aktīvs. Tā vietā lai cilātu mazos, nožēlojamos puslitra kausus, tagad dzeru tikai litrīgos. Litrīgie ali labi atsaucās uz bicepsiem. Sestdienās guļu ilgāk, sportiskam dzīves veidam ir nepieciešams salds miegs. Svētdienas nedzeru, nu gandrīz, nu labi, svētdienās dažkārt nedzeru. Vannas istabas svari norāda, ka mana vīrišķība ir samazinājusies par 5 kilogramiem un turpina sarukt. Drīz varēšu atgriezties kādreizējā savas identitātes statusā.

    par 'demogrāfijas ultimātu' runājot
Parasti pie veikalu kasēm stāv urniņas ar lūgumu ziedot no vardarbības cietušajiem un citiem dzīves pabērniem, piemēram, bez vecāku gādības palikušajiem. Bet vakar "Elvi" ieraudzīju ko jaunu. Urna ar lūgumu ziedot ģimenēm, kurām sekmīgam ģimenes pieaugumam nepieciešama mākslīgā apaugļošana. Atkārtoju vēlreiz - ziedojumu urna, lai varētu veikt mākslīgo apaugļošanu! Nopietni? Jā, šaizīgi, ka nesanāk pa dabisko ceļu, pat skumji. Nūuu, un sūdīgi, protams, ka naudas pietrūkst, lai veiktu šādu procedūru. Bet tomēr - mākslīgā apaugļošana ir luksus prece - ir piķis, lūdzu! Nav? Varbūt ir vērts pārkāpt pāri savu gēnu nozīmīgumam un apsvērt domu par adopciju. Kamēr mums bērnunami ir pilni, es ne santīma neziedošu cilvēkiem, lai viņi varētu kuplināt savu gēnu skaitu pasaulē. Ja var to atļauties paši - lūdzu, no problem. Bet mākslīgā apaugļošana nav jāpaceļ valstiskā mērogā, kamēr ir bērnu nami. Kad nebūs (un es ceru, ka kādreiz nebūs) - lūdzu, vairosimies, augļosimies caur mēģenēm uz vella paraušanu par labvēļu saziedotajiem līdzekļiem savas tautas glābšanā no iznīcības!

  ...Tā savādā sajūta, kad Kosmoss Tevi viegli baksta vēlamajā virzienā...
Zvana Svilinātāju Edvīns, sievai kaut kas ar kompi. Aizskrienu, izdaru, tinkš-tankš saruna nonāk līdz barterim - mans vecais Bedini mehāniskais SSG pret 25 metriem 28^mm2 zemējuma kabeļa eksperimentam/iem. Plus pats aizraus līdz Šmucspainavai. Kas var būt vēl ērtāk?
   Viss atrisinās pats no sevis. Weird.

  tagad tā oma man ir tāda - fuck the fuck (ja te mistiskā kārta iepeld kāds, kam lamāšanās nepatīk, tiek dota vienreizīga, bet ne vienreizēja iespēja apmeklēt kādu citu interneta vietni)!

   "Vācu avīze "Süddeutsche Zeitung" ziņo, ka Krievijas Satiksmes ministrija Eiropas aviopārvadājumu kompānijām, kas pārvadā pasažierus maršrutos, kuri šķērso Krievijas gaisa telpu, pieprasījusi sniegt datus par pasažieriem.
   Runa ir par datiem, kas nepieciešami, rezervējot aviobiļetes, tai skaitā arī kredītkaršu numuriem, sēdvietas numuru lainerī un pat tās atrašanās vietu lidmašīnas salonā, kā arī pasažiera adresi un kontaktus. Jaunie noteikumi attiecas uz visiem pasažieriem bez izņēmuma, ne tikai aviopasažieriem - arī, ja cilvēki ceļo ar kuģi, vilcienu vai autobusu, vēsta aģentūra AFP."
   Labs! Iedot Krievijas Satiksmes ministrijai kredītkaršu numurus. Nav skaidrs, vai dod arī pārējos kredītkaršu datus, ko norāda, rezervējot biļetes. Bet pamatā jau pietiek arī tikai ar kredītkartes numuru (http://security.blogoverflow.com/2012/11/qotw-40-whats-the-impact-of-disclosing-the-front-face-of-a-credit-or-debit-card/)
http://www.ir.lv/2013/6/3/es-bazijas-par-krievijas-velmi-iegut-aviopasazieru-datus

  Kas attiecas uz vienu no  šiem signāliem, - pildot dienesta pienākumus, sestdien biju iegājusi vienā no vēlēšanu iecirkņiem. Abas ar iecirkņa komisijas priekšnieci klusiņām sarunājāmies par dokumentācijas niansēm, vēlētāji raiti un bez aizķeršanās īstenoja savas demokrātiskās tiesības, idille ar gulbīšiem, vārdu sakot, līdz pēkšņi pie mums pusskriešus solī metās vīriņš ar entuziastisku mirdzumu acīs.
- Vai jūs nezināt, ka burtiski jūsu iecirkņa priekšā notiek aģitācijas likuma pārkāpums? - viņš sauca.
- Kur???!!! - mēs abas palēcāmies un metāmies pakaļ vīriņam uz durvju pusi, gatavas raut nost politisko partiju reklāmas plakātus, aizkrāsot deputātu kandidātu portretus, izkliedēt piketus un vispār - cīnīties par tiesiskas valsts saglabāšanu, cik vien ļaus mūsu trauslās, sievišķās miesas.
- Lūk! - vīriņš viszinīgā svinīgumā teica, norādīdams uz nišu gaiteņa kaktā.
Pārsteigtas skatījāmies, bet nesaredzējām neko citu kā vien urnu lietoto bateriju savākšanai.
 - Kur tieši? - bažīgi pārjautāju.
- Šeit, šeit! - vīriņš bakstīja urnā.  - Lasiet, kas uz tās rakstīts! "Zaļais centrs", "tīrai Latvijai", un kas tik vien nē! Gribat teikt, ka tas jums neizsauc nekādas asociācijas ar vienu konkrētu partiju?
- Piedodiet, lūdzu, bet tas nekas, ka mēs neaizvācām arī zaļo koku, kurš redzams pa logu? - jautāja pienākušais iecirkņa datorspeciālists, kamēr mēs ar priekšnieci centāmies saglabāt amatpersonu cienīgas sejas izteiksmes.
Ieteicu vīriņam rakstīt iesniegumu policijai, jo mums nav tiesību pārvietot komisijai nepiederošo iestādes inventāru, un devos tālāk. Saņemt citas komisijas priekšēdētāja paskaidrojumu sakarā ar sūdzību par to, ka pie ēkas izkārtais karogs vējā aptinies ap kārti, tādējādi laupot procesam pienācīgo cieņu.

  vasara ir seksīga. var iet peldēties dīķī pa pliko un just, kā krānu ar vēsumu glauda zemākie ūdens slāņi.

  ja diena iesākas ar secinājumu,ka BIROJĀ NAV KAFIJAS!!!!!! tad tā viņa arī turpinās
kafiju atveda jau ap pusdienslaiku, bet īgnums un miegainība nevaid miris
   šogad kautkādi dikti indīgi odi, kājas vienos bumbuļos.
un kleite velkas pa zemi.

   pazaudēju augstskolas diplomu. Teicu, ka tā, iespējams, ir zīme no augšas. Mamma atbildēja, ka tas, par ko šī zīme liecina, ir visiem sen jau zināms

   Cēsu alus
kaut ko par ilgtspējas indeksu lasu...uzņēmumi, apzinoties savu ietekmi, var darboties preventīvi, izglītojot sabiedrību uzņēmuma produkciju lietot atbildīgi. Cēsu alus par mērķauditoriju izvēlas vidusskolēnus, kurus aģitē "dzert, bet ar mēru. un nekļūt atkarīgam". vienkārši graujoši. varbūt viņiem pie ražotnes ir arī lodziņš, kur šiem jauniešiem ietirgot viņu devu, tādu, lai akurāt nenodzertos?

   Jau līguma parakstīšanas dienā gandrīz visos komisijas locekļos modās aizdomas, ka varētu rasties problēmas ar Sarmīti (vārds ir mainīts). Proti, viņa uzvedās bravūrīgi un nepārprotami oda pēc alkohola, taču katrs cilvēks ir pelnījis otro iespēju, un visi cerēja, ka atbildīgajā dienā Sarmīte mūs tomēr nepievils. Vēlēšanu procesā Sarmītei tika uzticēts vismazāk atbildīgais pienākums - stāvēt pie urnas. Vēlāk viņa tika pārvietota pie pasu pārbaudīšanas, taču džeks, ar kuru kopā tas bija jādara, pēc brīža satraukti paziņoja - drīz viņam pēc katras ieelpas Sarmītes tuvumā vajadzēšot uzkost gurķi (aptuvens citāts). Viss beidzās ar to, ka pēc pāris stundām Sarmītei palūdza aiziet, viņa paskaidrojumā norādīja, ka slikti jutusies, taču, kā vēlāk uzzinājām, savai mammai bija teikusi, ka noģībusi. Domāju, ka tur nav nekādu vērā ņemamu pretrunu. Un darbs iecirknī varēja turpināties.
   Novērot, vai balsis tiek pareizi savāktas, un vēlāk arī - saskaitītas - , bija ieradies kāds partijas "Saskaņas centrs" pārstāvis, kuru lielākā daļa komisijas locekļu pazina jau no iepriekšējā laika. Viņš mums brokastīs atnesa torti un deva dažādus gudrus padomus - piemēram, kā pareizi vingrojot jāvicina rokas un kāpēc jāēd daudz puķkāpostu, kā arī dalījās aizraujošos stāstos par to, kā dokumentu, kuru vajadzējis parakstīt Ušakovam, tomēr parakstījis viņa vīrs Urbanovičs u.tml. Naktī, kad tika skaitītas balsis, šis partijas biedrs pastaigājās pa skolas gaiteņiem, pleijerī skaļi klausoties krievu mūziku, un tikai pa retam pavēra durvis, lai uzmestu aci mums - čaklajiem darba rūķiem.
   ...Neskaitot to, ka daži nobalsot ieradās acīmredzamā pālī, nekas atspoguļošanas šeit cienīgs vairs īsti neatgadījās, ja neņem vērā to, ka mūsu iecirknī ieradās operators no televīzijas. Šajā laikā bija jāsēž ar taisnām mugurām un jāsmaida pat brīžos, kad iecirknī nebija neviena cilvēka, kas lika man justies kā lētā darba spēka kroņprincim - iRobotam. Pārējā laikā darbam gan piegāju radoši, cenšoties gan apzināti, gan neapzināti ražot arvien atraktīvākas frāzes, ko veltīt saviem klientiem. Kādai sievietei uz "Labdien!" laipni atbildēju ar "Paldies!", turpretim citai norādīju, ka izvēle viņai jāizdara, lūk, tur, tālāk, intīmā gaisotnē.
   ...Elektroniskā balsu skaitīšanas sistēma varbūt tiešām ir lieliska ideja, tomēr tā nepārprotami nebija līdz galam izstrādāta, un iekavēja saskaitīšanas darbu par apmēram četrām stundām. Pirmkārt, apšaubāma bija tehnikas kvalitāte - t.i. skeneris bieži "rāva iekšā" lapas, taču daudz mokošāka bija šīs Latvijas kārtējās Nokias kvalitāte, jo sistēma gan vispār neatpazina ieskenētās protokolu lapas, gan sašķiroja vairāk lapu, nekā tika ieskenēts (zvanot uz CVK, tika saņemta atbilde - "tā nevar būt"), tāpēc visu tik un tā bija jāskaita ar rokām.
   Lielāko daļu no šī ārprāta gan diemžēl palaidu garām, jo apmēram plkst. 01:00 kandidātiem - man un vēl kādai sievietei - ļāva doties mājās. Pārējie balsis skaitīja līdz plkst. 6:00 rītā, nereti īslaicīgi aizmiegot u.tml. Pieļaujot, ka līdzīgi notiek arī citos iecirkņos, varat paši spriest, cik precīzi ir rezultāti. Arī viltot balsis, manuprāt, nesagādātu lielas problēmas, ja tiešām būtu motivācija to darīt, bet pēc vairāk nekā 24 stundām darba nav vajadzīga pat tā - ir vienkārši pilnīgi vienalga. 

  par vilšanos sloganos
njā, atceros te vieni vīlās narvesenā citi vēlētājos citi demokrātijā
  a es dienās atkal alu nopirku, vakar, i pasniedza man kausā ar uzrakstu "izbaudi garšu"
  un es patiesi novērtēju humora devu ... skābas čuras ar mazgājamo līdzekli - aptuveni šādi varētu raksturot lāčplēša alu - fu pē, brrr

   Man tā tikai šķiet, vai arī šogad patiešām ir abnormāls daudzums spāru?
   Man arii....

   citāts no draugiem.lv
Zirgs būtībā izmanto Tavu mīlestību pret viņu, pielabinās un sadarbojas. Bet tas viss notiek ar vienu mērķi - zirgs beigās vai nu iesper, vai nu iekož. Man zināms gadījums, ka vienai sievietei zirgs izkoda trapeces muskuli. Es saprotu, ka zirgi ir mīļi, jūtīgi radījumi, tā visi zirgmīļi apgalvo, ka viņiem mīkstas lūpas, ka viņu psihe ir smalkāka kā cilvēkam un tā tālāk, bet tici man, zirgi ir nevaldāmi monstri, kurus vajadzētu aizliegt. Dīvainā kārtā zirgi ir legāli, bet alkohols pēc 22:00 - ne.

   Man vienmēr paticis vērot koku zarus no lejas un koku galotnes. Tās ir tik mierīgas un viedas. Koki ir Visuma fraktālis.

   Viss Turcijā liekas kā mājās, tāda komfortabla sajūta, kad pēc garas darba dienas (garas, sniega un stresa pilnas ziemas Latvijā) var uzvilkt mīkstas čības un ar viskija glāzi apsēsties pie kamīna relaksēties.
   Ja par stāsta backgroundu pirms brauciena- mana profesionālā dzīve bija nulles vērtībā. Man bija glauns profesijas nosaukums, ko es tagad esmu aizmirsusi, bet bosiene bija īsta ragana. Es biju sevi izsmēlusi atiecīgajā nozarē. Es nemaz nejutos piederīga Latvijā. Man likās, ka darbā uz mani skatās kā uz traku paviānu, kā tas laikam arī bija.
Es nopirku biļeti vienam virzienam uz Stambulu, loģiska pamatojuma tam nebija. Paceļojusi pa TR, es sapratu, ka esmu pārtērējusies, un man vajag naudu atpakaļceļam.
Es atcerējos Nenadu un to, ka viņš teica, ka naudu vienmēr var atrast, visur var izdzīvot.
   Ejot garām, spontāni iegāju valodu skolā, kur īsu laiku biju voluntērējusi kā English speaking teacher 2009.gadā pavisam citā pilsētā. Es nevienu tur nepazinu, viņi mani neatcerējās. Paprasīju, vai nevajag mani.
Dažas minūtes vēlāk es sēdēju menedžera kabinetā.
Nākamajā rītā es sāku strādāt.
Man samaksāja tik, cik es nekad nebiju saņēmusi Latvijā par spīti pieredzei un izglītībai. 

   Sanāca pačakarēties ar Windows 8, kas nezkālab ir preinstalēts uz laptopa bez sensoru ekrāna. Esmu patīkami pārsteigts. Man patīk. Ir neliels čakeris, lai starta interfeisu padarītu lietojamu, jo tur, kā jau allaž, ir sabāzts pilns ar visādu nevajadzīgu figņu, kas, protams, "migājās un hujārijās" ar tādu intensitāti, ka atgādina čigānu tautas daiļrades festivālu, taču, kad visu piemēro pragmatiska čangaļa vajadzībām un, pats galvenais, saprot pamatideju un kur, ko un kā vispār var atrast, tad strādāt ir diezgan ērti. Ir sajūta, ka Windows ir palicis lietotājam draudzīgāks.

   ...2. Ir jābeidz kultivēt mītu, ka pilnīgi visus aizbraucējus bez izņēmuma mēs tagad baigi gaidām atpakaļ. Tās ir muļķības, un tā nav. Es, piemēram, negaidu nevienu. Visi var mierīgi palikt savās vietās. ;) Kas attiecas uz time gaidītājiem, kuru radi vai draugi ir prom, tad, atvainojiet, bet tā ir jūsu iekšējā lieta. Tieciet galā paši.
   3. Daudz būtiskāk par reemigrācijas plāniem ir strādāt ar jauno paaudzi, kas pēdējos gados ir beigusi dažādas skolas tepat. Gan videnes, gan arodenes, gan augstskolas. Ir jāstrādā uz to, lai šiem cilvēkiem būtu foršas darba iespējas šeit un tagad. Ja domājam par darba tirgus attīstību, tad tai ir jābūt vērstai uz time cilvēkiem, kuri izvēlējās palikt, un (un šis ir vēl svarīgāk) viņu bērniem, nevis reemigrantiem.

   Pēc kultūras mantojuma gada balvas pasniegšanas, kurā ir ēstas kūkas un dzerts vīns, prāts sāk nesties uz piedzīvojumiem. Ar divām kursabiedrenēm izlēmām doties klejojumā pa Maskačku un apmeklēt kādu ''urlu bāru''.
Satekles ielā tiek šķērsots slavenais tunelis ''razģevalka'' un maskačkā esam. Itkā jau esam Akadēmijas cilvēki no Ludzas ielas, bet šitais gals nav pārāk pazīstams.
Kolēģe Anna ir liela Maskačkas fane un speciāliste un, pēc viņas ieteikuma nolēmām apmeklēt bāru ''Pie kamīna'' Daugavpils ielā. Braša krodziniece burtiski mirkli pirms mūsu ierašanās no turienes, slaidā lokā, izlidināja galīgi jēgu pārdzērušu sīni ar vārdiem ''pšol von''.
Izskatījās atbilstoši, tāpēc gājām iekšā.
Pats iestādījums ir veikala un bāra apvienojums ar vairākiem galdiņiem, krievu televīziju fonā, pabriesmīga paskata tualeti un apkvēpušu kamīnu kaktā. Alus izvēle aprobežojas tikai ar Brenguļu gaišo, jo pamatā te visi dzer degvīnu. Publika pamatā visādu kategoriju, krieviski runājoši alkaholiķi, kas īpašu uzmanību mums nepievērsa. Toties krodziniece ļoti laipna, novērtējusi mūsu ārienes lielo kontrastu ar tur sēdošo publiku, noprasīja vai tiešām vēlāmies tur palikt. Tomēr izskatījās priecīga, ka beidzot var normāli parunāt bez lamāšanās un kliegšanas.
Vispār iestādījums izskatījās diezgan populārs, jo durvis virinājās bieži. Kādu pusstundu pasēdējām un bez īpašiem piedzīvojumiem devāmies prom.

   Nezinu, kā jūs, bet es savam vīram jau ceturto gadu dāvanu dzimšanas dienā izvēlos zirglietu veikalā.

  Patiesi, patiesi, šausmīgi ir atbraukt uz Ogri, viss zied, smaržo, bet tev deguns ciet un stingri dresētā ierindā stāv kabataslakatiņu armija

   vai jūs, pastaigājoties pa rīgas ielām, lūkojaties augšup uz māju augstāko stāvu fasādēm un apbrīnojat to apdari?
vai jūs, pastaigājoties pa rīgas ielām, lūkojaties augšup uz māju augstāko stāvu logiem un cenšaties iztēloties dzīvi otrpus time?
vai jūs, pastaigājoties pa rīgas ielām, lūkojaties augšup uz māju augstāko jumtu korēm un vēlaties nolekt no tām?

   Līdz šim te valdīja "Reģionu alianse", kas saimniekoja apmēram "Tautas partijas" stilā (sakritība, ja) – mums ir jauna skola, jo tika aizvērta cita skola, ir miljonu vērts veloceliņš, kas nav diez ko lietojams, ir ļoti pilns ar bedrainām un salāpītām ielām, ir milzu stacijas laukums, ir plāns nolīdzināt parku, lai tā vietā uzceltu lielveikalu tūristu pievilināšanai, ir ielu laternas, kas apgaismo iekštelpas, ir "bezmaksas" sabiedriskais transports, ir svaigi noasfaltētas ielas, kas tā vairs neizskatās, ir savējie uzņēmumi, kas pilsētā visu dara, ir īss moderni augstais perons stacijā, uz kura var izkāpt tikai no noteiktiem vilciena vagoniem (vai nu tā, vai vispār nekā netiek ārā), un top otrs, ārpus centra nekas nav noticis, tikai centrā, ir birokrātija un "es vienmēr zinu labāk" attieksme. Ir "sakārtota vide", padarot to urbāni sterilu – pilsēta vairs nav zaļa. Un tas nav viss. Mani tas nomāc. Es par viņiem nebalsoju. Toties viņiem ir tādi solījumi, ka ei tu nost, tikai nav skaidrs, kāpēc tie tika atlikti uz nākotni.

Makjedonija ir superiiga, esam hostelii, kiursh pieder izbijusham karaviiram. Chalis izskataas peec naturaala izsiteeja, un vinja choms grib nogalinaat visus musulmanjus, bet nenormaali jauka kompaanija.Var paarsmieties.Seviskji balkaanieshiem patiik krievi, so, basically, ja Tu Serbijaa vai Makedonijaa vai Bulgaarijaa runaa krieviski vai esi no Latvijas, attieksme ir ljoti pozitiiva.Vinjiem patiiik uzsveert, ka valodas ir ljoti lidziigas, un bulgaaru tieshaam ir liidziiga. Saprotu gandriiz visu rakstiito valodu, ar runaashanu gan ir gruuti, ne tik viegli saprotama. Nenormaali karsts, veelaak jaaiet Skopjee patuseet.

"Pateicoties Mūrnieces idiotiskajām tā sauktajām reformām, tika likvid;eta policijas akadēmija, 2009 gadā bija spiesti aiziet vesela virkne pieredzējušu darbinieku, un tāpēc jau tagad izmeklēšanas kvalitāte ir krieytni pasliktinājusies. To jau ir atzinis arī ģenerālprokurors. Cik tad vēl ir palikuši izmeklētāji, kuri ir gatavi un prot aizrakties līdz īstenībai ? Policijas profesionāļi jau brīdināja, ka zūd izmeklēšanas kadru pēctecība, ka tās meitenes , kuras sastāda iz\meklētāju lielāko vairumu, vienkārši neprot izmaklēt kaut cik nopietnas lietas. Statistikas rādītāji jau varbūt nemaz tik slikti nav, jo daudz vieglāk ir izmeklēt, vai precīzāk sakot noformēt veikalu apsargu aizturētos sīkos zaglēnus."

pēc ne visai labi gulētas nakts (leišu ballīte netālajā kempingā + apses, kas nosūcot cilvēkiem enerģiju) nopeldējāmies un braucām uz Anikščiem padzert kafiju. tālākais plāns jau bija skaidrs - Zirgu muzejs Ņuroņu ciemā mazliet ārpus Anikščiem. tas bija ļoti jauks un plašs un interesatns, turklāt ieejas biļete maksāja tikai 6 litus (~1.20 Ls). vienīgā problēma - visa informācija lietuviski. tikai vienā ēkā bija arī angliski šis tas rakstīts. nē nu, ja baigi iedziļinās un lasa, tad var kko saprast arī lietuviski, bet smadzenes ātri uzvārās un ir liels risks ar tādiem vārdiem, kas abās valodās ir vienādi, bet nozīmē pavisam ko citu. turklāt man radās iespaids, ka leišiem ir vieglāk saprast latviski, nekā mums lietuviski.
Zirgu muzejā tātad bija vesels ēku komplekss - vienā par zirgu vēsturi, vienā savākti visdažādākie zirgvilkmes transportlīdzekļi, citā visādi zirgvilkmes darba rīki un vēl bija dažādu seno amatu mājas + tipiska Augštaitijas zemnieku sēta. vairumā amatu māju notika arī aktīva darbība vai vismaz bija cilvēks, kas kko pastāsta. bija diezgan interesants stāsts keramikas mājā - krieviski, bet tā kā stāstītājas krievu valoda nebija pašā augstākajā līmenī un viņa lietoja vienkāršākus vārdus, tad es diezgan daudz ko sapratu. galdniekmājā gan vīriņš runāja tik labi, ātri un specifiskiem vārdiem, ka ne es, ne Kārlis neko nesapratām.

Zin, kas ir... Pasaule ir pilna ar meliem. Mātes - zīdītājas nevarot ēst to un šito. Neko asu.
Hā!
Jau trešo dienu ēdu zupu/sautējumu no tomātiem, kabačiem, gurķiem, kam netīšām piespēru par daudz adžikas. Ēdot seja svīst, bet traki garšīgi.
Rezultāts - slīkstam pienā. Sīks pārēdies un priecīgs.

ko es šodien iemācījos? biju laukos kā nekā.
ja tev pieder kazu māmiņa un kazu papiņš, teikt āzis un kaza kaut kā neglīti, tad jāpiesien ir tikai māmiņa. papiņš tāpat staigās viņai pa pēdām.

tas ir pisņec kautkads
Man lai pilna narkoze rautu dzeroklja zobu prasija 170 šekeļus.
Shodien neiztureju un aizskreju tepat blakus. 39,50 ar visu apstaroshanu un narkozi vietejo taadu, ka es pusi galvas nejuutu. Bet to dakteri es riktigi cienu - vecs babulis, bet savu shtelli prot.
Redzees kaa buus tad, kad narkotiskais reibums paaries, vai nebuushu vaigaa caurumu izkodis.

Kāda velna pēc es aizgāju uz to Torņakalna poliklīniku? Es pilnībā būtu izticis bez divu vecmāmuļu frontes piedzīvojumu stāstiem, kurus pārtrauc sajūsmināta kunga komentāri. Kungs drusku rausta valodu, toties sūc alu. Viņš ir nogruntējies uz ilgu gaidīšanu, un alus pļumpēšana poliklīnikas rindā ir normas robežās, jo kurš kristīgs cilvēks var izturēt desmit stundas poliklīnikā bez alus? Vispār viņam vajadzējis paņemt šņabi, lūk. Manu profilaktisko apskati apkalpo ārpus rindas, tāpat kā divdesmit citus ārpusrindeniekus. Pirmā daktere drusku salaida dēlī uzvārdu, un mani jau tik bieži ir nosaukuši par Štridnu, ka jau liekas tā kā neērti labot dakterus, dakteri tomēr, ziniet. Latviskā mentalitāte paģēr aplaizīt daktera zābakus, nevis norādīt uz analfabētismu un neorientēšanos latviešu rakstu zīmēs.
Jums ir mērīts acu spiediens? Man nebija. Biju tikai redzējis, kā cilvēkam iedzen acī kaut kādu adāmadatu un saka - sēdiet tak mierīgi! Šoreiz līdz krāsns kruķim acī nenonāca, mērīšana notiek tādējādi, ka tevi nosēdina pie verķa, kurš pilnīgi negaidot un bez brīdinājuma pūš acī ar nežēlīgu spēku. Ar refleksiem man viss kārtībā, pie pirmā pūtiena es izlēcu ārā pa logu ar mērķi doties uz Gibraltāru un lūgt politisko patvērumu. Otrajā piegājienā māsiņa mani pietur ar trenētu tvērienu un pūslis man pūš acī uz nebēdu.

divi dialogi:
Par to, kā radās konkrētā Dziesmu svētku Līgo programma, klīst vairākas leģendas. Ticamākā, šķiet, tā, ka Valsts prezidents Andris Bērziņš (turpmāk tekstā A.B.) pasaucis kultūras ministri Žanetu Jaunzemi-Grendi (turpmāk tekstā Ž.J.G.) pie sevis. Saruna, kurā piedalījies arī Andra Bērziņa palīgs (turpmāk tekstā P.P.) , iespējams, varētu būt bijusi šāda (ņemot vērā, ka Valsts prezidents ir ar elektroinženiera, bet kultūras ministre – ar sporta treneres diplomu):</p>

 A.B.: Kā jums tur veicas ar Dziesmu svētku repertuāru? Pie mums uz Dziesmu svētkiem ieradīsies Vācijas federālais prezidents Joahims Gauks.

Ž.J.G.: Mēs esam sagatavojuši Dziesmu svētku programmu, Prezidenta kungs. Lūdzu!

 A.B.: Vai šī programma būs pietiekami grandioza? Mums Vācija ir ļoti nozīmīgs partneris. Mums jāparāda viņam ir kaut kas patiesi liels.

 P.P.: Vai mēs nevaram Dziesmu svētku estrādi uztaisīt divas reizes lielāku, lai tā būtu lielākā Dziesmu svētku estrāde pasaulē?

Ž.J.G.: Nē, kaut arī es Ķīnā apskatīju stadionu – tieљi tāda estrāde mums būtu vajadzīga, bet premjers nedod naudu.

 A.B.: Bet ko tad mēs varam darīt, lai Vācijas federālais prezidents būtu izbrīnīts?

Ž.J.G.: Mēs varam pagarināt koncertu, tad tas būs garākais kormūzikas koncerts pasaules vēsturē. Un liksim vairāk numuru pūtējiem – vāciešiem ļoti patīk ragu mūzika.

 P.P.: Un vēl mainieties uz skatuves labi bieži – ņemiet vienu kori nost, lieciet otru virsū. Tad Vācijas federālajam prezidentam būs skaidri redzams, ka mūsu ir ļoti daudz un mēs varam būt labi partneri. Un vēl – alu ļaujiet tirgot arī par eiro.

Ž.J.G.: Klausos, Prezidenta kungs! Par alu parūpēsies Rīgas dome, bet mēs par to, lai dziedātāji mainās iespējami lēni un vismaz trīs reizes.

 Un tā Vācijas federālais prezidents klausījās koncertu no 19.00 vakarā līdz 2.00 naktī. Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite un Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess nepiedalījās latviešu Dziesmu svētkos tikai skaudības dēļ.

Par to kā tapa koncertprogrammas režija, klīst cita leģenda. Reiz Žanetes Jaunzemes-Grendes kabinetā tika atsaukti Dziesmu svētku noslēguma koncerta „Līgo” mākslinieciskie vadītāji (turpmāk tekstā M.V.) un Dziesmu svētku režisors (S.R.). Sarunā piedalījusies kāda Žanetes Jaunzemes-Grendes uzticamības persona, turpmāk tekstā U.P. Saruna, iespējams, varētu būt bijusi šāda:

Ž.J.G.: Valsts prezidents vēlas, lai Vācijas federālais prezidents varētu daudz un ilgi klausīties Dziesmu svētku noslēguma koncertu „Līgo”.

S.R.: Mēs varētu viņu uzlūgt ne tikai uz noslēguma koncertu, bet arī noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumu.

 M.V.: Mēs varētu viņu uzlūgt arī uz noslēguma koncerta ģenerālmēģinājuma ģenerālmēģinājumu.

Ž.J.G.: Mums koncertam „Līgo” jānotiek līdz plkst. 2.00

 A.B. vai I.C.: Mēs jau esam izsludinājuši, ka 23.00 koncerts beigsies un uz to varēs ierasties visi dziedošie latvieši uz sadziedāšanos.

 U.P.: Tādā gadījumā izkasiet no programmām skaitli 3 laukā.

Ž.J.G.: Mums noteikti jāparāda Vācijas prezidentam mūsu Līgo kultūra. Vai mums pietiks līgodziesmu?

 M.V.: Katrs latviešu komponists var apdarināt kādu līgodziesmu. Turklāt mēs varam Uģim Prauliņam par 1000 latiem pasūtināt tādu līgodziesmu, kuru varēs dziedāt kopkoris, taurēt pūtēji un dejot dejotāji. Tas nebūs pārāk dārgi, jo nodokļus mēs pēc tam atvilksim.

Ž.J.G.: Vai Jūs varat šo Prauliņa daiļdarbu ielikt ap diviem naktī, lai Vācijas prezidents gūst īpaši lielu baudu?

 S.R.: Tas tiks izdarīts.

Ž.J.G.: Un galvenais– dziedātājiem ir jāsmaida.
 S.R.: Sapratu ministres kundze– mēs bijām domājuši, ka mums viņiem jāmāca ātri nomainīties uz skatuves, bet tagad mēs galveno uzmanību pievērsīsim smaidam.

   stulbais riksītis
tas kaķis ir tāds pidars. un gudrs pidars. un trollot arīdzan patīk. no rītiem viņš ir klusiņš un tipa respektē mūsu miegu,bet,kā tikko saprot,ka mums miegs biš trauslāks kļuvis,tā sāk darīt visādu hujņu - skaļi stumdīt bļodu virtuvē,skrāpēt lietas,ārdīties savā kaķtualetē etc. tip KO ES ES NEKO,ES TAK NENĀKU PIE JUMS ISTABĀ. un kad kādam no mums jau ir zb,un mēs dodamies sadot viņam pizdi,viņš dara stulbo riksīti. tas ir tā,ka viņš tipa skrien prom,gana ātri lai mēs nepanāktu,bet totāli effortless priekš kaķa,un viņš zin,ka mēs to redzam,krč skrien kā pidaras.
un tad beigās mēs esam bik vairāk pamodušies,mission acomplished.

   Noklausīts rindā uz Kruzenšternu (bij. Padua):
- Кем был Крузенштерн?
- Знаменитым русским мореплавателем
- Но фамилия-то немецкая...
- Да всё равно россиянин!

   es dzīvoju āģīti koka mājā, te ir labi klimatiskie apstākļi un tīrs ūdens, bet tās jobanijās vārnas arī ir iekārtojušas savu iecirkni, bet tas besī - jo viņas skaistu dziesmu dziedāt nekāro - ķērc kā tādas sukas, mani jau besī ārā pa visiem diedziņiem.
   es jau domāju viņām kaukādu dabisko ienaidnieku uzsūtīt, bet kur es raušu piekūnu (tas ir labs putniņš, bet nav tik stūlbs, lai pilsētā ievāktos), a man kokos nepatīk līst.

   Teju pirms 2 nedēļām noripoju no klints, bet izdzīvoju. Citu dienu, kad es viss vēl biju zilumos un rētās, man uz ielas pienāca klāt kaut kāds lohs un prasīja naudu. Nopietni, es izskatījos daudz sliktāk nekā viņš. Nav tāds ielas laupītāju goda kodekss, kas nosaka, ka naudu jāņem no time, kas izskatās labāk? Man bija tāds "Ko tam vēl vajag?", tāpēc vien atrūcu kaut kādu ne īpaši artikulētu skaņu. Tā kā suns. Uzreiz pēc tam atcerējos, ka naudas prasīšana un atteikšana ir tas, kā Brazīlijā parasti sākas laupīšanas ar smagiem miesas bojājumiem. Nodomāju: "Bļīīīn..." Tā kā uz ielas nebija pārāk daudz cilvēku, nodomāju: "Nu, bļin, bļīīīn..." Dīvainā kārtā šis kungs neturpināja man sekot. Laikam tomēr atcerējās par to ielas laupītāju ētikas kodeksu. Pēc dažām dienām jutos un izskatījos gana labi, lai atkal varētu iet uz universitāti. Ceļā uz mājām mani pie zaļās gaismas gandrīz nobrauca autobuss (portugāliski to nosaucu par mauku). Beigās tomēr nenobrauca. Kad biju 600 metru no mājām, uz ielas satiku Brazīlijas radinieci, kas piedāvāja tos 600 metrus aizvest ar mašīnu. Iesēdos iekšā, un teju iekļuvām avārijā. Šodien atnācu mājās un ieraudzīju, ka uz galda ir uzklāts galdauts ar...miroņgalvām.

   Ja nu mana tante, kura ir ķirurgs urologs, jautās, ko mums uzdāvināt raudzībās, mēs prasīsim vasektomiju.
   (Nepadomājiet neko riebīgu. Didzis ir izcili brīnišķīgi apburbuļojošs puika. Bet man vēl ir trauma no dzemdībām. Es to negribu atkārtot. Joprojām jūtos izvarota un saplosīta.)

  īdeņas ūdeņi oudeņi
  Un ceturtajā dienā (apmēram) tie nonāca Īdeņā. Pa ceļam trīsreiz jamie mēģināja izbraukt no Rēzeknes,
vienreiz aizmirsās vīns (piekritīsiet – tā ir nolaidība), otrreiz iezvanījās vecais Ušpelis un teica, ka viņam ir zaļā krūze un lai griežu riņķē,
trešoreiz trūkās skaidras naudas (jo nopirku zaļo krūzi un divus šviupauniekus, bļoda palika nepirkta).
  Bet nu ta' beigās arī tieši pie klāta galda tie pienira, ēda zivju zypu un briežgaļas stūķi ar kabačiem (!!!!) un kaut ko tur vēl; un pasaulē garšīgāko karpu un vīnu un vīnu un vīnu un džeimsonu un tikmēr tos, kas ēda zivju zupu, b. stūķi ar k. un karpu un v. v. v, lēni dzēra odumāšu miljoni un tagad man ir tikai viens jautājums, vai jums odumātes KAUNA NAVA?
   Viss. Pārcelsimies ka uz Nagļiem i izpētīsim šo jautājumu "ODUMĀŠU KAUNS" zociologiski i no mārķetinga viedokļa, ja vēlaties ar.
punkts. jāpakasās.
   Rīgu slēdziet, nekā tur tāpat nav.

   Īsumā.
Apprecējos ar gruzīnu. Kāzu nakts un medusmēnesis vēl nav bijis, jo neilgi pēc kāzām viņam piespiedu kārtā LV nācās pamest. Šobrīd viņš ir Gruzijā. Uzturēšanās atļauja ir atmesta atpakaļ. Divu dažādu deklarēto adrešu dēļ. Šonedēļ biju pie advokāta. Gribu iesūdzēt valsti tiesā par to, ka tā like man dzīvot celibātā vai piekopt amorālu dzīvesveidu. Latvijā dzīvot vairs negribu. Labprāt atteiktos no pilsonības. Es nevaru cienīt valsti, kas sauc sevi par demokrātisku, bet liedz man dzīvot kopā ar sev tīkamu cilvēku. Pēdējie divi mēneši bijis viens vienīgs murgs. Esmu nogurusi. Viss ir apnicis.
   Tagad eju dzert. Gan kaut ko izdomāšu. Jauku vakaru arī jums!
   Pie kā noved slikti izplānotas fiktīvas laulības... (Upd - posts nolikts zem atslēgas, tāpēc noņēmu saiti)

   apsolītā zeme, nav smieklīgi
Nav smieklīgi, bet Hitlera vietā es nečakarētos - noliktu Ziemeļu jūras dibenā tonnu zelta, nosauktu to par Ebreju jūru un ietu pīpēt ar blondīnēm.

   Nē, Freida kungs, viss kārtībā, es tikai "picnic area" vietā izlasīju "panic area".

  Meliem seksīgas kājas.

Tags: 3lv, ciba, latyshskyj
Subscribe

  • Ушлялся в Заогрье

    специально для odnovremenno Город со скромным названием Ogre на одноимённой реке. Часть 3 Нет, это не вечереет, это я так с фильтрами в…

  • Повешенные гирлянды и кошечки

    специально для odnovremenno Город со скромным названием Ogre на одноимённой реке. Часть 2 Оформи карту туземца, будут плюшки!…

  • Шлялся к Огре

    специально для odnovremenno Город со скромным названием Ogre на одноимённой реке. Часть 1 Пункт бесплатной пищи. В смысле, если у вас есть…

  • Post a new comment

    Error

    Anonymous comments are disabled in this journal

    default userpic

    Your reply will be screened

    Your IP address will be recorded 

  • 0 comments